Katarse

Viss sākās šorīt, kad gāju uz trolejbusu un man virsū sadomāja brukt kaija. Pretīmnākošais vecītis izrādījās viegli uzjautrināts un tai uzsauca: Ai, ai, ai. Ti što, suma sašla? Un es sapratu, ka tas bija jautājums kaijai.

 

Diena turpinājās gara un ar noslēguma garšu. Un šādām, tādām zināšanām par citiem bērniem un par citu mani, nu to, kas bija pirms 23-24 gadiem. Jo raugi, bērniem divu gadu vecumā esot jāzina un jāspēj pareizi izrunāt trīs vārdus, kamēr es augstākminētajā vecumā lasīju grāmatas, skandēju dzejoļus un dziedāju dziesmas (Piažē atdarināšana vai tml). Stāstus pati sacerēt gan sāku vien trīs gadu vecumā. Bet nav jau tikai sliktas ziņas, staigāt iemācījos pēc tam, kad biju iepratusies kāršu spēlē. (Ko tieši domāja mani vecāki, vēl līdz šim nav skaidrs nedz man, nedz viņiem).

 

Bet ko nu tik daudz par to bērnības mani (mani! mani! Egocentriskums – šī pazīme pirmoreiz novērojama trīs gadu vecumā).

 

Tagad biki par pārpildītiem trolejbusiem un kašķpilnām tantiņām, ko gan stāstīt vairs negribas, jo dusma ir izdegusi un palicis vien žēlums. Nav ko piemest malku. (Maniizlamājadusmīgatantiņajopārpildītātrolejbusāstāvējudurvīskautgannegribējukāptārātajāpieturā. Pfuuu, so, I said it!)

 

Tagad, atskatoties uz šo dienu, sāku apsvērt, vai tikai onkulītis no rīta tomēr jautājumu neuzdeva man!

 

P.S. Kārojas kā pusaudžu gados dienasgrāmatas ierakstu pabeidzot: Apsolos turpmāk rakstīt biežāk!