Pamostamies ap 8 no rīta un neba nu labprātīgi – kādam ārā ļoti aktīvi gaudo signalizācija. Plati žāvājoties pieceļamies, sakopjamies un paēdam, un tad jau var doties tālākā Porto izpētē. Izčekojamies no hosteļa un ar smagajām somām dodamies tālāk.. Drīz vien saprotu, ka jaciņa ir gluži lieka, jo gaisa temperatūra varētu būt jau savi 22-23 grādi (pulkstenis ir ap 09:30). Klīņājam, klīņājam līdz ar mums sakarus izveido abi biedri un tiek norunāta tikšanās 10:30 upes krastā, lai izbaudītu tūristu atrakciju – 7 tiltu apskates brauciens ar kuģīti pa upi. Šis joks izrādās kursē tikai reizi stundā un braucienu 10:30 jau esam nokavējuši, tādēļ tiek iegādātas biļetes uz 11:30 un atlikušo starplaiku nododamies pētniecībai un tālākai klaiņošanai.
Pats brauciens pa upi nav nekas īpašs – parasta uz tūristiem vērsta atrakcija, ar kuru tīri labi var nopelnīt – viens brauciens maksā 10 eiro. Skati, protams, ir skaisti, taču šādējādi nesanāk pilsētu līdz galam izbaudīt un izgaršot.
Izbraukājušies nolemjam vēl biki, biki pasirot pa kādu mazu pseido-indiešu veikaliņu un tad nolikt mantas un doties uzēst iepriekšējā vakarā atrastā ķīniešu restorānā. Paēdam un dodamies pastaigās katrs uz savu roku. Man personīgi šī pastaiga sagādāja vienu no skaistākajām Porto atmiņām, jo izdevās apmaldīties, tādējādi atklājot vēl jaunas un jaunas Porto šķautnes, satikt onkuli, kurš, neskatoties uz to, ka runājam viens otram svešā mēlē, spēja man palīdzēt, izdevās arī atrasties – turklāt tieši laikā, izdevās atklāt Porto mistiski-maģisko pusi un ieelpot pēdējās Porto smaržas.
Visi kopā tiekamies iepriekš sarunātā vietā tieši 16:30. Aizdodamies pakaļ mantām, sirsnīgi atvadāmies no Lienes & co un dodamies uz staciju iegādāt metro biļetes un tad jau arī uz pašu metro. Pa ceļam ieraugām termometru, kurš ziņo, ka ārā ir 28.5 grādi.
Ceļš līdz lidostai šķiet pagalam īss. Ar grūtībām izdodas sevi piespiest atgriezties lidostā un iziet drošības pārbaudi – man izdodas izveidot sastrēgumu pie slīdošās lentas, jo nekādi nevaru izņemt jostu un beigās apjūku tik ļoti, ka piemirstu izņemt no somas šķidrumu maisiņu. Nekas, tiku cauri šā vai tā. Izbaudām pēdējos siltos Portugāles soļus ejot uz lidmašīnu un tad jau iekāpjam un viss ir galā.
Ielidojam Žironas lidostā ap 23.00 naktī. Ir auksts, vējains un viss ir slikti, turklāt vēl jāgaida līdz autobusam 23:30. Autobusa šoferis visiem liek somas likt bagāžniekā. Man un biedriem vēl izdodas ar savām milzu somām pašmaukt viņam garām, bet Filipu pieķer un viņam nākas līst atpakaļ aukstumā un nolikt somu kopā ar pārējām.
Ap pusnakti esam Žironas autoostā un sākam meklēt ceļu uz hosteli. Nākamajā dienā secinājām, ka esam viņam gandrīz garām gājuši, bet kaut kā viss gājiens ievilkās pusstundas garumā prasot palīdzību ne vienam vien vietējam iedzīvotājam. Beigu beigās kaut kādā neaprakstāmi neparastā veidā, bez kartes, ar mazu google maps gabaliņu rokās, ieejam Žironas hostelī, piebrienam pie recepcijas, tiekam pie numuriņa, samaksājam kaudzi naudas un dodamies augšā. Tur sastopam kaimiņu – kārtīga izmēra piemigušu korejieti. Iespējami klusi pārģērbjamies, atritinām guļammaisus un lienam čučēt. Joprojām ir auksti.
Pūče pēta 