Junioru atklāsme

Šodien sapratu, ka psihologa amatam esmu par niķīgu, lecīgu un neiecietīgu. Varbūt labi, ka sapratu to gana ātri.

Bet varbūt mums to vienkārši jāpiedod, mēs vienkārši vēl esam pirmkursnieki un iecietību mums mācīs, teiksim, otrajā vai trešajā kursā.

 

Juniori, mļin.

Zibināšanās

Nupat radās doma šonakt vienkārši NEiet gulēt, bet vienkārši kādā brīdī nepamanot atlūzt, laiku līdz tam pavadot rakstot.

 

Referātu tapināšanas gaitā tā ir tā nepatīkamākā daļa – uzsākšana. Man ir plāns. Galvā un uz papīra. Es zinu kā rakstīšu, ko rakstišu un kāds būs izkārtojums. Bet nespēju iesākt.

 

Ap galvu šobrīd virmo gaiss un, acis aizverot, parādās dreifējoši uzraksti: DEVIANCE. Dažādos MS Office fontos un izmēros. Laikam pārāk tālu līdz atlūšanas brīdim man nav palicis.

 

Nekas, Raul,”sašņorēšu” es tevi. Ja ne sava prieka pēc, tad vismaz budžeta vietas saglabāšanas vārdā.

Dreskods

Kaut arī neesmu gluži “zaļa” universitāšu biznesā, ir tomēr lietas, ko esmu uzskatījusi par pašu par sevi saprotamu un nekad neesmu aizdomājusies. Respektīvi, uz universitāti ejot man nav konkrēta dreskoda, bet ir principi, ko mēdzu ievērot – tīri mati, tīras drēbes u.tml.

Uzsākot studiju gaitas RSU, sastapu studentu, kurš lekcijas konsekventi apmeklē treniņbiksēs. Treniņbikses kā treniņbikses, no malas – urlu klasiskais stils, tīrumu attiecīgi noteikt nav iespējams. Tad nu mans šī vakara jautājums būtu:

 

Durvis aizveras: cik ilgi stāvēšu koridorā?

Šodien spēru nākamo lielo soli savā attīstībā: iestājos universitātē.

Šādam solim gatavojos jau teju gadu un tieši tik konkrētam solim gadavojos jau pu sgadu. Visi par un pret jau izsvērti, plāns sastādīts, bet tagad, kad papīri jau parakstīti un esmu jau ieskaitīta studentos (jap, bez rezultātu gaidīšanas!) kājas beidzot aukstas. Līdzīgi kā bija uz Porto pārceļoties – kamēr gaidīju izdevīgu brīdi biļešu pirkšanai, iekšā bija burvīga nevarusagaidīt sajūta, kas pēc biļešu iegādes pārtapa mežonīgā histērijā (raudāju stundu no vietas).

Arī šodien paguvu viegli apraudāties. Budžeta cerībās manā galvā iespiedās doma pārkārtot CE angļu valodā un latviešu valodā. Neapdomāts darīts. Pieteicos latviešu valodas kursiem, pieteicos eksāmenam. Pēdējo nedēļu rezultāti rādījās murgos (angļu valodā nemainīgs A līmenis, latviešu valodā svārstījās no C uz D). Šorīt pilnīgi bezcerīga un sašļukusi braucu saņemt savus mazos un niecīgos līmenīšus. Bāla, dreboša, negulējusi. Jutos it kā mana nākotne šobrīd atrastos niecīgā kabinetā Baznīcas ielā, uzrakstīta uz niecīgas papīra lapiņas. Nedroši iegāju kabinetā, apjautājos, vai iespējams saņemt rezultātus un tā…

Te tagad neliela atkāpe un milzīgs virtuāls paldies manam latviešu valodas kursu pasniedzējam J. Zālītim. Vismaz uz eksāmena laiku jums izdevās mani samācīt gana labi, jo…

Uzzināja manu vārdu, uzvārdu. Ļoti jaukā un vienmēr laipnā LU darbiniece aizgāja pēc mana sertifikāta un, plati smaidot, pasniedza man. Paskatījos lapiņā, tajā mazajā, niecīgajā A4 formāta lapiņā, un acis pieplūda asarām. Manī bija neliels cerību stariņš, ka varētu būt latviešu valodu nolikusi uz B. Pavisam maziņš, tāds nedrošs. Bet, ko domājies, man pretī laipni smaidīja nevis B līmenis, nevis C līmenis, kā jau tas parasts mana tipa meitenēm, bet gan veseli divi burvīgi, mīlīgi, lepni A līmeņi.

Skumji, bet viens no manas dzīves triumfa mirkļiem :)

Un tagad lieku mieru šim savārstījumam un dodos uz virtuvi nomazgāt krūzīti – laiks pamest neviesmīlīgās darba telpas!