Pirmsmiega dēmoni

Konstatēju, ka nu jau krietnu laiciņu nespēju aiziet gulēt, nemaz nerunājot par aizmigšanu, ja neesmu sevi nodzinusi līdz spēku izsīkumam vai arī uzlikusi sūdīgu filmu, kas var griezties fonā un absorbēt visas manas domas. Pietiekami, lai netraucētu aizmigt, gan, lai neļautu tiem dēmoniem līst ārā.

Šovakar nolēmu iet gulēt laicīgi. Ar vēl nepārgurušām smadzenēm. Kļūda, kļūda, kļūda! Pēdējās pusstundas laikā ir izdevies iedzīt sevi pushistērijā ar domāšanu vien. Miegs nav nevienā acī. Tikai tie dēmoni nāk un plivinās man apkārt, dauzās pie loga, biedē mani un dursta ar pienākuma un pārmetumu adatiņām. Rodas sajūta, ka, jo vairāk apgūstu, jo vieglāk viņiem tikt laukā. Muļķīgie teorētiķi, akmens laikmetā noteikti bija vieglāk.

 

P.S. Speciāli Andrai: I’ve got it all wrong. Elīza Norai bija mūža mīlestība. Viņa nekad nevarētu izjust patiesu prieku no viņas iznīcināšanas. Scrap the pages, take one blank.

Zibināšanās

Nupat radās doma šonakt vienkārši NEiet gulēt, bet vienkārši kādā brīdī nepamanot atlūzt, laiku līdz tam pavadot rakstot.

 

Referātu tapināšanas gaitā tā ir tā nepatīkamākā daļa – uzsākšana. Man ir plāns. Galvā un uz papīra. Es zinu kā rakstīšu, ko rakstišu un kāds būs izkārtojums. Bet nespēju iesākt.

 

Ap galvu šobrīd virmo gaiss un, acis aizverot, parādās dreifējoši uzraksti: DEVIANCE. Dažādos MS Office fontos un izmēros. Laikam pārāk tālu līdz atlūšanas brīdim man nav palicis.

 

Nekas, Raul,”sašņorēšu” es tevi. Ja ne sava prieka pēc, tad vismaz budžeta vietas saglabāšanas vārdā.

Dreskods

Kaut arī neesmu gluži “zaļa” universitāšu biznesā, ir tomēr lietas, ko esmu uzskatījusi par pašu par sevi saprotamu un nekad neesmu aizdomājusies. Respektīvi, uz universitāti ejot man nav konkrēta dreskoda, bet ir principi, ko mēdzu ievērot – tīri mati, tīras drēbes u.tml.

Uzsākot studiju gaitas RSU, sastapu studentu, kurš lekcijas konsekventi apmeklē treniņbiksēs. Treniņbikses kā treniņbikses, no malas – urlu klasiskais stils, tīrumu attiecīgi noteikt nav iespējams. Tad nu mans šī vakara jautājums būtu:

 

Paranoiskums

Reizēm gadās tādas situācijas, kad, uz veikalu ejot, piefiksē mašīnā pie stūres sēdošu personu. Tu neredzi seju, tu neredzi, vai šoferis ir vīrietis vai sieviete, tev nav itin nekādu iemeslu vēlēties zināt, kas mašīnā sēž. Bet tu viņai paej garām un iekšēji notrīsi. Pavadi kādu laiku veikalā, pie kases samaksā, izej pa durvīm un stāvlaukumā atkal ieraugi to pašu mašīnu, joprojām kāds sēž pie stūres.

Tu ievelc elpu un rimti paej garām, neko neesi ievērojusi, viss ir labi… viss ir labi… mājas ir tepat pāri ielai. Tu paej garām mašīnai un nākamajā brīdī dzirdi motoru ierūcamies un drīzāk jūti, nekā redzi mašīnu uzsākam braucienu.

Gaita paātrinās, soļi kļūst garāki, sirds mazliet straujāk sāk sisties un smadzenes par viņu ņirgājas.

Un tad ir mājas durvis, tad ir kāpnes, dzīvoklis, atslēgas un… esi drošībā.

Sieviete-sātans

Šodien pēc lekcijas makten īgna un autobusu nogaidījusies, iekliboju iepriekšminētajā transporta līdzeklī. Sēdēt, protams, nav kur. Stāvēju ar visu savu sāpošo kāju un muguru un domāju atriebīgas domas. Starp manu pieturu un pieturu, kas ir pirms manējās ir aptuveni 200 metri. Principā STOP podziņu jānospiež tiklīdz aizveras autobusa durvis. Izkāpa vesels bars cilvēku (atbrīvojot veselu baru brīvu un patīkamu sēdvietu) un kāds jauns puisis žigli piesteidzās pie durvīm un uzlika rāditājpirkstu uz STOP podziņas. Man patīk STOP podziņa. Man vispār patīk spiest podziņas. Tā nu iekšā kaut kas noskaitās un sāka vārīties – ne tikai man sāp mugura, ne tikai es nedabūnu pasēdēt, bet nu arī man podziņas spiešana izpaliks? Nekā ne nebija!

Puisis vilcinājās, acīmredzot negribēja gluži tik žigli to podziņu spiest. Ļaunums manī pastiepa roku, nospieda STOP podziņu un noskatījās… noskatījās… noskatījās… kā citi cieš.

 

STOP podziņa tomēr ir baigi forša.

Ultimate challenge II

Svētdienas rīts iesākās maķenīt pāragri, par spīti tam, ka tikām pamodināti vēl pēc tam, kad reģistrētie braucēji bija pamanījušies aizbraukt līdz centram un izņemt numurus. Brokastu galdu caurvija diskusija par to vai ēst vai neēst pirms sacīkstēm (Jānis zaudēja ar 1:6), kā arī norisinājās pavisam neliela F. pierunāšana uz piesliešanos braucējiem Tautas braucienā kaut kur ceļā. Pārāk ilgi jārunā nebija un drīz vien jau mans dārgais sēdēja ar Kristapa pirmo ķiveri galvā, izskatīdamies visnotaļ apmierināts. Jāatzīst, ka arī pati jutu nelielu kārdinājumu, bet nu taču 37 km un tā un tā, un Gazele takš veca un neformā un tā un tā un, pat ja brauktu, savas trīs stundas man tas prasītu un tā un tā. Long story short, pusstundu pirms brauciena sākuma, viegli izbijusies stāvēju arī es – nereģistrēta un bez ķiveres, toties ar attieksmi un džinsos. Zināmā mērā man šis bija tāds kā ultimate challenge, jo iepriekš vairāk par 15 km bez atpūtas braukusi nebiju un arī ikdienā parasti sanāk uz vienu pusi braukt max 10 km.

ieslīdēt starp pārējiem braucējiem nenācās pārāk grūti. F. pievienojās aptuveni piecas minūtes pēc starta šāviena, es – 10 minūtes, kad lielākā daļa jau bija aizbraukusi. Centos braukt vienmērīgi un uzmanīgi, kas galu galā rezultējās ar to, ka uz šosejas paliku vēl aiz noslēdzošās mašīnas – pēc tam jau saņēmos un izlēmu izbeigt to nemitīgo baidīšanos. Brauciena maršruts bija izmetos loku no Siguldas centra atpakaļ līdz SIguldas centram, caur Sēnīti, Murjāņiem, Raganu un Turaidu. Pa šoseju, attiecīgi pirmie 15 km, laiks vilkās un vilkās, sāka likties, ka Sēnīte nekad nepienāks, bet tad jau viņa bija klāt un jutos patīkami iepriecināta, ka līdz Murjāņiem ir tikai nieka 3 km un tur jau tad vairs galīgi ko braukt nav. Mhm, mhm, nav, nav. Tik tajā Murjāņu kalnā tagad ņem un uzminies. Rīgā braucot, slīpākā vieta, kas man pa ceļam, ir uzbrauktuve uz Vanšu tilta, nācās atgādināt kājām par tādu muskuļu esamību, par kurām viņas jau bija aizmirsušas. Atgādināju, atgādināju, minos, minos un uzminos. Un tad jau katrs nākamais likās kā pakalns un taisni braukt jau vispār – bērnu spēle. Nākamais šoks bija pēc iebraukšanas Gaujas Nacionālā parka teritorijā – finišs pēc 10 km. Paga, paga, 10? Es taču vismaz 35 km esmu nobraukusi! Kaut kas tur īsti nav kārtībā! Ha, viss kārtībā, minies tik. Aizminos līdz 5 km atzīmei, prāts vieglāks palika, līdz sapratu neizbēgamo. Šis ceļš ved uz Turaidu. Vienīgais veids, kā no Turaidas nonākt atpakaļ Siguldā ir. Tieši tā. Kalns, ko savā  galvā esmu iesaukusi par Turaidas kalnu, kas principā ir 1 km garš un samērā stāvs pseido-serpentīns. Es mēģināju, no visas sirds mēģināju, bet drīz vien lecu nost un teju visu atlikušo ceļu abas ar Gazeli, viena otru balstīdamas, stūmāmies pa kalnu augšup. Finiša taisnē gan iebraucu uz riteņa sēžot.

Laiku neminēšu, pateikšu tikai to, ka bija mazāks nekā gaidīju, bet krietni lielāks, nekā F.

Un āķis tagad ir lūpā. Nākamgad ir nolemts piedalīties oficiāli, aizsūtīt riteņus uz remontu, iegādāties piemērotu apģērbu (ar simboliku people.lv, protams) un ķiveri.

Lielumlielais paldies Kristapam par uzņemšanu un pabarošanu, un gaidīšu nākamās skaidrās debesis – mani ir ļoti ieintriģējis mēness!

Ultimate challenge I

Tā nu es atgriezos mājās, atlaidos gultā, lai visu šo uzrakstītu, un biju spiesta pieķert sev pie vietas, kur beidzas mugurkauls un iesaukties:

“Ū, sāp, draņķis!”

Bet neaizsteigsimies pārlieku notikumiem priekšā un sāksim no sākuma. Šī nelielā stāsta darbība norisinās Siguldā, 03.-05.09. Galvenajās lomās: piecus no šiem cilvēkiem jau esi sastapis manā Slovākijas brauciena aprakstā, attiecīgi Pūči, F., Santu, Andreju un Kristapu, šajā stāstā pievienojas arī Maija (un epizodiski, kāds, kam vārdā Jānis).

Sākās viss kādā gluži parastā darba dienā, kad F. gmail man nosūtīja ziņu, ka tā un tā, Kristaps mūs aicina uz Siguldu un tā un šitā, un, ka viņš ar Andreju piedaloties kaut kādā tur braucienā un tā un šitā, un mēs tur varot palikt pa nakti un tā un tā, un, lai ņemam līdzi riteņus, jo varot tur arī normāli pabraukāties un tā. Piekritu ar lielu labprāt un sestdienas pēcpusdienā uzņēmām kursu uz Siguldu ar diviem riteņiem bagāžā un divām mafinu kastēm klēpī. ierodoties izrādījās, ka citi biedri ieradušies jau laicīgāk un šobrīd sēž Siguldas Panorāmas ratā, laukumā, kur ir sarkans un dzeltens, un griež vagoniņu uz riņķi tā, ka Santai slikta dūša. Sanāca mazliet pamaldīties, taču beigu beigās izdevās visus četrus satikt un ekskursija pa Siguldu varēja turpināties, tikai nu jau divu gidu sabiedrībā. Iepazināmies ar pilsdrupām (kuras tiek atjaunotas), ķieģeļmākslu, spieķīšparku un, Santai par prieku, pakavējāmies pie sikspārņu vakariņu dīķa.

Atgriežoties mājās, ekskursijas noslēgums tika atzīmēts ar grila iekuršanu (kas izvērtās maķenīt sarežģītā un laikietilpīgā procesā) un vakariņu gatavošanu. Jāatzīst, ka uz grila cepts lasis ir viena no garšīgākajām lietām, ko esmu ēdusi.

Lai dienas noslēgums izdotos pavisam skaists, ap vieniem naktī pagalmā tika iznests teleskops un… zinājāt, ka Jupiters ir svītrains?

Us and them

Nu re, žigli pabeidzu iepriekšējo ierakstu un uzskrēju virsū kādam ļoti vecam rakstam par epilepsiju. Neko ļaunu nedomājot, izlasīju un radās iekšēja nepieciešamība uzrakstīt.

 

Lai arī savu īsto un galējo diagnozi nezinu joprojām un droši vien nekad neuzzināšu, nu jau teju 14 gadus oficiālos papīros tieku atzīmēta kā epileptiķe. Nekad neesmu šo faktu slēpusi. To zināja skolā, to zināja universitātē, to zināja darbā, par to brīdināju arī topošo darba vietu. Man tas liekas tikai loģiski – esmu sastapusies ar cilvēku neizpratni un reizēm pat paniku brīžos, kad man sākas lēkme, tāpat arī uzskatu, ka darba devējam šādu faktu ir tiesības zināt, jo īpaši, ja darbs ir saistīts ar klientu apkalpošanu.

Es nekaunos par to, ka piedzimu un sadzīvoju ar defektu, arī nelielos ar to, ka pašas ķermenis mani jau laicīgi ir nodevis. So it goes. Vienīgais, kas man nepatīk, ir fakts, ka diez vai varēšu izdzīvot gaidāmajās katastrofās, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka – zāles taču jālieto.

Par ko es kaunos. Tā ir nupat izlasītā raksta attieksme, kas skaidri izdala, ka ir US un tad ir THEM, nu tie, slimie, garā vājie, depresīvie un iekšēji ļaunie. Nu nav tas tā. Nav jāturpina tupēt kaut kādā iezemiešu līmenī un jākultivē vecus stereotipus. Visu cieņu, lēkmju izcelšanās un apraksti ir skaidri un labi izklāstīti, pateicos arī par padomiem, ko darīt lēkmju situācijās. Bet šādos rakstos tad labāk arī palikt pie “kailajiem” faktiem. Kāpēc? Jo dzīvojam interneta laikmetā un epilepsijas lēkmes indeed lielākoties sākas vēl bērnam esot. Labi palīdz arī pubertitāte, kā, piemēram, manā gadījumā. Un šajā vecumā ir pietiekami grūti akceptēt slimības faktu kā tādu, lai vēl uzzinātu, ka tagad pavisam noteikti kļūsi, citēju:

“Epilepsijas slimieku raksturi daudzos gadījumos tiešām palīdzējuši veidot līderu īpašības un karjeru. Viņu vidū bijuši ļoti varaskāri, mērķtiecīgi, pat agresīvi cilvēki, kam raksturīgas stipras kaislības: daži izcēlušies ar ārkārtīgu reliģiozitāti, citi – ar lielu izvirtību. Šie raksturi arī ir ļoti polāri: vienā galā – eksplozivitāte, nesavaldība, dusmu izvirdumi, otrā – «iestrēgšana» – viņi ir ļoti pedantiski, kārtīgi, prasīgi, taču grūti pārslēdzas no viena darāmā uz citu. Nereti domāšana ir pat patoloģiski pamatīga: piemēram, sīki un nevajadzīgi plaši tiek stāstīts par savām izjūtām. Emocionālajā sfērā «iestrēgšana» izpaužas kā nespēja tikt vaļā no pārdzīvojumiem, īpaši – negatīviem. Šie cilvēki var būt intriganti: glaimīgi un lišķīgi, bet tajā pašā laikā – ļaunatminīgi un atriebīgi.”

Lūdzu! Šajos pāris teikumos tad arī ir nolemta visu epileptiķu nākotne. Kā lasot Po noveles, kurās aristokrātisko dzimtu pārstāvji vienmēr sirga ar mazasinību, epilepsiju, letarģiju un šizofrēniju. Tev būs mirt briesmpilnā un drebuļus izraisošā nāvē.

Varbūt būs. Jā, šī slimība var nogalināt. Bet kāds veselais rīt varbūt iekritīs peļķē, saslapinās kājas un pēc mēneša nomirs ar plaušu karsoni. vai paskries zem mašīnas. Mēs visi dzīvojam vienādi riskējot. Šī ieaudzinātā sistēma – dalīt cilvēkus kategorijās ir cik absurda, tik bezgalīga. Jā, ir skumji, ka man ir epilepsija. Jā, ir skumji, ka kādam ir vēzis. Jā, ir skumji, ka vēl kādam ir kuņģa čūla. Bet tādēļ vien cilvēks nekļūst īpašs.

Man tikai gribētos, kaut varētu pienācīgi paskaidrot cilvēcei, ka ne jau slimība ir tā, kas taisa cilvēku. Slimība ir tikai piedēklis.

 

 

Vaļības diena

Tātad vakar piedzīvoju pēdējo darba dienu. Cerams, ka tā bija mana pēdējā pēdējā darba diena iekš Taxi Kurir. Un cerams, ka neviens tā arī īsti nepamanīs, ka esmu nozudusi.

Kopš atlūguma iesniegšanas tomēr esmu dzīvojusi tādā kā reibumā un saskaņā ar sevi. Iekšā ir patīkami daudz darbīgās enerģijas, nevis agresivitātes. Piemēram, šodien pamanījos pilnībā pārkārtot dzīvokli, divreiz aiziet uz veikalu un vēl izcept mafinus. Un esmu apmierināta un iekšēji gandarīta, un dejotīga, un draiska, un… un… un… ! Un dzīvoju šodien vienā ritmā ar šo melodiju.

Galvenajam varonim gan es laikam ļautos pavedināties.

 

Ak un jā, teju vai piemirsu, chupatiņas balva šobrīd žūst un tuvāko dienu laikā uzsāks savu ceļojumu pie viņas!

Neziņa

Pirms aptuveni mēneša, kad iestājos no jauna universitātē, iekšēji lādējos, ka būs jāpaliek Taxī vēl uz vismaz 4 gadiem. Vakar uzzināju, ka ir uzņēmums, kas ir gatavs mani ņemt jau pirmdien.

Ko darīt? Pieņemt piedāvājumu, kas savā būtībā ir līdzīgs, tikai ar lielāku algu un bonusiem, vai palikt pie pārbaudītām vērtībām? No vienas puses, negribētos skriet no vilka lāča nagos, no otras puses – tas būtu kā spļaut dieviņam acīs.

 

Raksti atbildi komentāros un viens laimīgais komentētājs saņems balvu.

« Older entries Newer entries »