Eksāmenu priekšvakarā

Šobrīd sajūta, ka iekšienē esmu kā Edgara Alana Po stāsta varonis Valdemārs, stāstā “Fakti mistera Valdemāra lietā”. Tikai, ja mr. V. ķermenis bija iekonservēts ar hipnozes palīdzību, mans gars ir iekonservēts ar stresa un spriedzes palīdzību. Baidos, ka tiklīdz palaidīšu sevi vaļīgāk, izjukšu pa gabaliem, atstājot aiz sevis briesmīgu peļķi un puvekļu smaku.

 

Par spilgtākām lietām. Anatomijas eksāmens manī atmodina iztēles spēkus. Atmiņas un labākas sapratnes vārdā, top stāsts par “Cilvēka anatomijas” ciematiņa dzīvi, iedzīvotājiem un izvietojumu. Vienā no galvenajām lomām ir sētnieks Fago Citoze (ārzemnieks, šķiet itāļu izcelsmes), kurš labprāt attīra ciematu no mirušu eritrocītu un mikrobu lapām, ieslaukot tos mazajās vēnulu upītēs, kuras satekt lielajā Vēnas upē. Bet tas nekas, jo dzeramo ūdeni cilvēki saņem no pašas aortas deltas.

Ciematiņam, kā jau visiem ciematiem, ir pašiem sava dome, kurā birokrātija zeļ pilnā plaukumā – lai tiktu līdz augšai, vispirms ir jāiziet cauri garam garam procesam, izpatīkot vai katram muguras smadzeņu segmentam. Un tad, atkarībā no vajadzības, var iztikt ar smadzeņu stumbru, ja vajadzība ir transporta un ceļu lietās, bet, ja tas ir jau kas svarīgāks, piemēram vēlme izveidot savu TV un/vai radio staciju, jāiet tālāk līdz pat pašām gala smadzenēm. Pelēkās un baltās apkaklītes gan tādā ziņā ir samērā izpalīdzīgas: pelēkās norāda kurš būtu piemērotākais “nervs”, savukārt baltās apkaklītes parāda virzienu, kurā iet.

Kā it visos ciematiņos, arī šajā plaukst un zeļ noziedzība, tādēļ apkārt klejo vietējā policija, jeb, kā viņus dēvē vietējie, “neironi”. Savāc visus riebīgos un ļaunprātīgos sabiedŗibas miera traucētājus un nogādā domē, kur arī nekavējoties tiek izlemts, kā rīkoties tālāk.

Cilvēka ciematiņš ir ārkārtīgi progresīvs un tam ir lielisks gaisa attīrīšanas plāns – ienākošais O2 vispirms tiek attīrīts, tad izmantots un uzreiz aizsūtīts atpakaļ atmosfērā.

 

Jā, es jūku prātā.

Jaukie atradumi

Šodien rakājos pa vecām zviedru valodas grāmatām, ar domu viegli uzprišināt savas zinības. Un atradu fragmentu. Autors ir kāds Jonass Gardels, zviedru rakstnieks, par kuru Latvijā šķiet neviens dzirdējis nav. Vismaz googles mātei atrast neizdevās. Līdz ar to neizdevās atrast arī tulkoto versiju darbam, tā ka pirmo reizi mūžā iemēģinu roku tulkojot daiļliteratūru. Turklāt no zviedru valodas. Saudzību, lūdzu. Vietām tulkojums var atšķirties no oriģināla – vismaz kaut kādu labskanību jāsaglabā – bet domu centos paturēt.

Prērijas suņi

(izvilkums)

Pasaulē ir tik daudz dīvaiņu, viņi kļūst traki, lai varētu izturēt.

Viņi risina savas problēmas – katrs pa savam

Viens uzmācas cilvēkiem metro.

viens cits iesaistās vai katrā miera organizācijā,

trešais dzied un izskatās priecīgs,

ceturtā sabrūk un raud kā bērns.

Viņai garām, kur viņa guļ, paiet piektais ar bībeli rokās,

un tas, kurš viņai palīdz piecelties, ir septītais,

un viņam rokās ir bībele.

 

Viņi bēg, viņi bēg vājprātā.

Viens sev noskuj matus un pārtop briesmonī,

viens cits rij mazas ripiņas, lai nebūtu tik skumjš,

trešais ir gatavs iet cietumā, lai izvairītos no ieroča nēsāšanas,

ceturtā nopērk “Balsis radio-TV”*, jo tad viņa zina, ka pasaule pavisam noteikti

vēl eksistē, vēl vismaz nedēļu,

piektais slauka sniegu no Sēdermalmes trotuāriem,

sestais frīstailā staigā turp un atpakaļ pa Bundesielu,  turp

un atpakaļ, viņš pielīdzina soļus mūzikai.

Pasaulē ir tik daudz dīvaiņu, bet visi jau nav tikai dīvaiņi, eksistē arī idioti:

idioti, lunātiķi, izvarotāji, maniaki, idioti, politiķi, sportisti

un garā vājie,

tos ir jāatšķir!

 

Ir arī vienaldzīgi cilvēki un viņi ir tie, kuru žēl.

Cilvēks pārtop dīvainī, lai izturētu.

Ir tādi, kuri neiztur.

Tiem krīt par upuriem žiletēm, siksnām un tabletēm.

Viņu balsis var dzirdēt no auksta ūdens un

metro sliedēm, viņi saka:

“Jūs esat vainīgi pie mūsu zaudētajām dzīvēm!”

Un, ja tā ir patiesība, tā ir šausmīga.

Ir jākļūst par dīvaini, lai izturētu.

Viens spēlē klarneti Centrālās stacijas ieejas,

viens cits griež telefona numuru pēc telefona numura, bet noliek

klausuli pirms kāds pagūst atbildēt,

trešais iet ar katru gida vadītu grupu pa Nacionālo muzeju,

ceturtais pārdod savas dzejas trafaretus uz ielas,

piektais raksta atbildi pēc atbildes uz dažādiem iepazīšanās sludinājumiem, bet nekad nenosūta

vēstules, sestais salej sevī alu un tic gaišākai nākotnei.

Pasaulē ir tik daudz dīvaiņu, viņi kļūst traki, lai varētu izturēt.

Mani sauc Jonass Gardels un es gribu, lai jūs mani mīliet.

 



*Röster i radio-TV – agrāk izdots iknedēļas laikraksts Zviedrijā.

Klāvs

Pie manis šodien Klāvs atnāca ciemos un ilgi sēdēja un skatījās. Un tad es atcerējos latviešu valodas pasniedzēja teikto par Elsbergu:

“Klāvs Elsbergs ir viens no retajiem latviešu dzejniekiem, kura nāve viņa dzeju nav glorificējusi – tā bija lieliska vēl viņam dzīvam esot. ”

Tā gan.

Durvis aizveras: cik ilgi stāvēšu koridorā?

Šodien spēru nākamo lielo soli savā attīstībā: iestājos universitātē.

Šādam solim gatavojos jau teju gadu un tieši tik konkrētam solim gadavojos jau pu sgadu. Visi par un pret jau izsvērti, plāns sastādīts, bet tagad, kad papīri jau parakstīti un esmu jau ieskaitīta studentos (jap, bez rezultātu gaidīšanas!) kājas beidzot aukstas. Līdzīgi kā bija uz Porto pārceļoties – kamēr gaidīju izdevīgu brīdi biļešu pirkšanai, iekšā bija burvīga nevarusagaidīt sajūta, kas pēc biļešu iegādes pārtapa mežonīgā histērijā (raudāju stundu no vietas).

Arī šodien paguvu viegli apraudāties. Budžeta cerībās manā galvā iespiedās doma pārkārtot CE angļu valodā un latviešu valodā. Neapdomāts darīts. Pieteicos latviešu valodas kursiem, pieteicos eksāmenam. Pēdējo nedēļu rezultāti rādījās murgos (angļu valodā nemainīgs A līmenis, latviešu valodā svārstījās no C uz D). Šorīt pilnīgi bezcerīga un sašļukusi braucu saņemt savus mazos un niecīgos līmenīšus. Bāla, dreboša, negulējusi. Jutos it kā mana nākotne šobrīd atrastos niecīgā kabinetā Baznīcas ielā, uzrakstīta uz niecīgas papīra lapiņas. Nedroši iegāju kabinetā, apjautājos, vai iespējams saņemt rezultātus un tā…

Te tagad neliela atkāpe un milzīgs virtuāls paldies manam latviešu valodas kursu pasniedzējam J. Zālītim. Vismaz uz eksāmena laiku jums izdevās mani samācīt gana labi, jo…

Uzzināja manu vārdu, uzvārdu. Ļoti jaukā un vienmēr laipnā LU darbiniece aizgāja pēc mana sertifikāta un, plati smaidot, pasniedza man. Paskatījos lapiņā, tajā mazajā, niecīgajā A4 formāta lapiņā, un acis pieplūda asarām. Manī bija neliels cerību stariņš, ka varētu būt latviešu valodu nolikusi uz B. Pavisam maziņš, tāds nedrošs. Bet, ko domājies, man pretī laipni smaidīja nevis B līmenis, nevis C līmenis, kā jau tas parasts mana tipa meitenēm, bet gan veseli divi burvīgi, mīlīgi, lepni A līmeņi.

Skumji, bet viens no manas dzīves triumfa mirkļiem :)

Un tagad lieku mieru šim savārstījumam un dodos uz virtuvi nomazgāt krūzīti – laiks pamest neviesmīlīgās darba telpas!

Latvija-Spānija. 15. – 16.10.

Pamostamies ap 8 no rīta un neba nu labprātīgi – kādam ārā ļoti aktīvi gaudo signalizācija. Plati žāvājoties pieceļamies, sakopjamies un paēdam, un tad jau var doties tālākā Porto izpētē.  Izčekojamies no hosteļa un ar smagajām somām dodamies tālāk.. Drīz vien saprotu, ka jaciņa ir gluži lieka, jo gaisa temperatūra varētu būt jau savi 22-23 grādi (pulkstenis ir ap 09:30). Klīņājam, klīņājam līdz ar mums sakarus izveido abi biedri un tiek norunāta tikšanās 10:30 upes krastā, lai izbaudītu tūristu atrakciju – 7 tiltu apskates brauciens ar kuģīti pa upi. Šis joks izrādās kursē tikai reizi stundā un braucienu 10:30 jau esam nokavējuši, tādēļ tiek iegādātas biļetes uz 11:30 un atlikušo starplaiku nododamies pētniecībai un tālākai klaiņošanai.

Pats brauciens pa upi nav nekas īpašs – parasta uz tūristiem vērsta atrakcija, ar kuru tīri labi var nopelnīt – viens brauciens maksā 10 eiro.  Skati, protams, ir skaisti, taču šādējādi nesanāk pilsētu līdz galam izbaudīt un izgaršot.

Izbraukājušies nolemjam vēl biki, biki pasirot pa kādu mazu pseido-indiešu veikaliņu un tad nolikt mantas un doties uzēst iepriekšējā vakarā atrastā ķīniešu restorānā. Paēdam un dodamies pastaigās katrs uz savu roku. Man personīgi šī pastaiga sagādāja vienu no skaistākajām Porto atmiņām, jo izdevās apmaldīties, tādējādi atklājot vēl jaunas un jaunas Porto šķautnes, satikt onkuli, kurš, neskatoties uz to, ka  runājam viens otram svešā mēlē, spēja man palīdzēt, izdevās arī  atrasties – turklāt tieši laikā, izdevās atklāt Porto mistiski-maģisko pusi un ieelpot pēdējās Porto smaržas.

Visi kopā tiekamies iepriekš sarunātā vietā tieši 16:30. Aizdodamies pakaļ mantām, sirsnīgi atvadāmies no Lienes & co un dodamies uz staciju iegādāt metro biļetes un tad jau arī uz pašu metro. Pa ceļam ieraugām termometru, kurš ziņo, ka ārā ir 28.5 grādi.

Ceļš līdz lidostai šķiet pagalam īss. Ar grūtībām izdodas sevi piespiest atgriezties lidostā un iziet drošības pārbaudi – man izdodas izveidot sastrēgumu pie slīdošās lentas, jo nekādi nevaru izņemt jostu un beigās apjūku tik ļoti, ka piemirstu izņemt no somas šķidrumu maisiņu. Nekas, tiku cauri šā vai tā. Izbaudām pēdējos siltos Portugāles soļus ejot uz lidmašīnu un tad jau iekāpjam un viss ir galā.

Ielidojam Žironas lidostā ap 23.00 naktī. Ir auksts, vējains un viss ir slikti, turklāt vēl jāgaida līdz autobusam 23:30.  Autobusa šoferis visiem liek somas likt bagāžniekā. Man un biedriem vēl izdodas ar savām milzu somām pašmaukt viņam garām, bet Filipu pieķer un viņam nākas līst atpakaļ aukstumā un nolikt somu kopā ar pārējām.

Ap pusnakti esam Žironas autoostā un sākam meklēt ceļu uz hosteli. Nākamajā dienā secinājām, ka esam viņam gandrīz garām gājuši, bet kaut kā viss gājiens ievilkās pusstundas garumā prasot palīdzību ne vienam vien vietējam iedzīvotājam. Beigu beigās kaut kādā neaprakstāmi neparastā veidā, bez kartes, ar mazu google maps gabaliņu rokās, ieejam Žironas hostelī, piebrienam pie recepcijas, tiekam pie numuriņa, samaksājam kaudzi naudas un dodamies augšā. Tur sastopam kaimiņu – kārtīga izmēra piemigušu korejieti. Iespējami klusi pārģērbjamies, atritinām guļammaisus un lienam čučēt. Joprojām ir auksti.

Vai jūs zināt kā Ojārs Vācietis rakstīja?

Tieši šī frāze atmiņā iesēdusies visdziļāk no vakardienas izrādes “Latviešu mīlestība”, Jaunajā Rīgas Teātrī. No manas sirds un dvēseles – visu cieņu autoriem, režisoram un aktieriem. Kā jau izrādes nosaukumā norādīts, tā ir par latviešiem… un mīlestību, tikai savādākā tās izpratnē.

Pamatā izrādei ir vientuļu cilvēku likteņi un alkas pēc otra cilvēka, vienalga kāda. Zemes dienesta darbiniece nejūtas laimīga kopā ar vīru, viņa ir vientuļa un ilgojas pēc kaut kā, kas atdzīvinātu viņas dzīvi. Mammas dēls joprojām nespēj atrast mammas aizvietotāju. Vientuļš mākslinieks, kas redz cauri drēbēm, un izbijusi baletdejotāja. Piecdesmitagadniece no Ķengaraga un tāda pat vecuma Salacgrīvas iedzīvotājs atrod kopīgu valodu minot krustvārdu mīklas. Nesaprasti pusaudži uz septiņstāvenes jumta viens otram lasa dzeju. Kultūras nama darbiniece Ziemassvētku ballē sadzer tu-brālības ar iztēlotu Andri… Smeldzīgi, ironiski un līdz kaulam patiesi.

mācību maksas

Studentu un topošo studentu vidū liels “topiks” vienmēr ir bijusi nesamērīgi augstā maksa par studijām universitātē.

Cienījamā autore dotajā brīdī par studijām maksā ap 1000 ls gadā, t.i. gandrīz 500 ls par semestri, kas sevī ietver 10 lekcijas nedēļā.  Summiņa diezgan, ne?

Taču, nesen vajadzības spiesta sāku apmeklēt valodu kursus. Nodarbības – divreiz nedēļā pa vienai lekcijai. Maksa par semestri – 318 ls. Kopējais stundu skaits: 86 akadēmiskās stundas.

Summu ieraugot žoklis atkārās!

Un sāku apdomāt vai tiešām maksāju par savām studijām tik traki daudz.

Anniņas matemātika

Mazs matemātikas uzdevums:

Anniņai visas puķes izņemot divas ir rozes.

Anniņai visas puķes izņemot divas ir narcises.

Anniņai visas puķes izņemot divas ir tulpes.

Cik puķu ir Anniņai?