Saimons saka…

Šodien ar 9. trolejbusu devos uz staciju. Man nepatīk kāpt ārā pieturā Stockmann centrs, tādēļ mēdzu apbraukt smuku loku un kāpt ārā galapunktā. Tādai metodei gan mēdz būt viens liels mīnuss (ja neskaita iešanu caur tuneli). Kāds? Ilustrēšu ar šodienu.

Kā jau teicu, šodien ar 9. trolejbusu devos uz staciju. Manas kofeīna pārdedzinātās un cukura sapūdētās smadzenes lēnām klanījās miegā un uz dzīvi skatījos caur vieglu neprāta migliņu, kad trolejbuss apstājās augstākminētajā pieturā.Un tad izrāvos no sava stupora, paniskās bailēs tverot pēc kāda sitamā, jo trolejbusā iekšā sāka kāpt zombiji. Viens aiz otra, lēni pieklibodami, mēmām sejām, identiskām kustībām. Taču tas nebija vienīgais, kas viņus vienoja – viņi visi bija krietni pensijas gados, padusē pasituši lielas tašas. Pensionāres….

Vai nu es galīgi neesmu labs cilvēks, vai arī te var uzsākt kādu politisku diskusiju ar šizofrēnijas pieskaņu. Pat nezinu, kam dotu priekšroku. Bet tikmēr: enjoy!

Katarse

Viss sākās šorīt, kad gāju uz trolejbusu un man virsū sadomāja brukt kaija. Pretīmnākošais vecītis izrādījās viegli uzjautrināts un tai uzsauca: Ai, ai, ai. Ti što, suma sašla? Un es sapratu, ka tas bija jautājums kaijai.

 

Diena turpinājās gara un ar noslēguma garšu. Un šādām, tādām zināšanām par citiem bērniem un par citu mani, nu to, kas bija pirms 23-24 gadiem. Jo raugi, bērniem divu gadu vecumā esot jāzina un jāspēj pareizi izrunāt trīs vārdus, kamēr es augstākminētajā vecumā lasīju grāmatas, skandēju dzejoļus un dziedāju dziesmas (Piažē atdarināšana vai tml). Stāstus pati sacerēt gan sāku vien trīs gadu vecumā. Bet nav jau tikai sliktas ziņas, staigāt iemācījos pēc tam, kad biju iepratusies kāršu spēlē. (Ko tieši domāja mani vecāki, vēl līdz šim nav skaidrs nedz man, nedz viņiem).

 

Bet ko nu tik daudz par to bērnības mani (mani! mani! Egocentriskums – šī pazīme pirmoreiz novērojama trīs gadu vecumā).

 

Tagad biki par pārpildītiem trolejbusiem un kašķpilnām tantiņām, ko gan stāstīt vairs negribas, jo dusma ir izdegusi un palicis vien žēlums. Nav ko piemest malku. (Maniizlamājadusmīgatantiņajopārpildītātrolejbusāstāvējudurvīskautgannegribējukāptārātajāpieturā. Pfuuu, so, I said it!)

 

Tagad, atskatoties uz šo dienu, sāku apsvērt, vai tikai onkulītis no rīta tomēr jautājumu neuzdeva man!

 

P.S. Kārojas kā pusaudžu gados dienasgrāmatas ierakstu pabeidzot: Apsolos turpmāk rakstīt biežāk!

 

 

Simbolus lasot

Sirds sitas mazliet paātrināti, sajūta, ka katra sistole-diastole ar mazu adatiņu iedur krūškurvī. Man nepatīk gaidīt, man nepatīk baidīties no gaidīšanas.

Bet varbūt vienkārši ir viena kola pirms gulētiešanas par daudz. Vai varbūt antibiotikas ir gluži liekas. Tautas medicīna n’stuff…

Jūtos pārāk apdullusi un sajukusi, lai domātu kaut vai tikai simbolos. Klišejās gan.

Junioru atklāsme

Šodien sapratu, ka psihologa amatam esmu par niķīgu, lecīgu un neiecietīgu. Varbūt labi, ka sapratu to gana ātri.

Bet varbūt mums to vienkārši jāpiedod, mēs vienkārši vēl esam pirmkursnieki un iecietību mums mācīs, teiksim, otrajā vai trešajā kursā.

 

Juniori, mļin.

Sociālā psiholoģija vs. es

Kādu dienu sociālās psiholoģijas pasniedzējas izstarotā radiācija saēdīs manu veselo saprātu dzīvu. Tikmēr taps šis…

 

Tīrs, nerediģēts materiāls.

 

Kā būtu, ja uz katru dienu tiktu piešķirts konkrēts skaits “Jā” un/vai “Nē”?

Ieplānotās darbības plānojas reizi minūtē un tūkstošiem gadu, bez izmaiņām ierakstīti zemes grāmatā, saglabāti uz mūžu, bez iespējām izdzēst.

Agrārās iespējas izgrebj mazus alvas zaldātiņus sniegainā ledus masā, dzerot ledainus kalna strauta ūdeņus piecdesmit vārdu apjomā.

Vecs projektors uz galda vientulīgi žēli sīc, pieskaņojoties drūmai odu grupdomāšanai vienprātīgi pieņemot nesamērīgus argumentus par vispārzināmu patiesību.

Grāmatas “ēzeļa ausis” plivinās kondicionētā caurvējā, bezspēcīgi spītīgas, turēsies kopā, pašķīst kur kurā, līdz laipni-jaukais Teds saliek rociņas lūgšanā un ar šizofrēniski-telepātisku spēku sašuj grāmatu kopā, noslēpj grāmatu plauktā.

Mazi jonu kanāliņi urbjas man cauri kā gramatiski pareizi jaukti salikti teikumi sirreālistiskā dadaisma mežonībā, plivina spārnus bez nosacītas sintakses.

Vēlēšanu diskusiju nomākti pērtiķēni mētājas ar banānu lapām, skaļi dziedot neesošas valsts himnu, skaita spiedzošās balsīs patriotiskus dzejoļus, pamatojoties uz koku mizās ierakstītām māņticībām, kurās nekad nesnieg.

Plīša lācītis smīn man sejā, nelaimīgs, pazaudējis piecpadsmit latus derībās par oranžas grāmatas nespēju elpot un dzīvot pēc likumiem, kas tajā iemitināti.

Neesi ģeķis, velc savu vezumu, ar saviebtu seju, sarauktām uzacīm, dzīvu naidu, ar savu aramo, pilns nelaimes vēstošu melnu kvieša graudu, nejauši izberot pilnu abru applausu pilna gaisa.

Un tomēr savā sociālajā nolemtībā nebeidzamu vārdu virknes veido zīļu virtenes, ar sērkociņiem saspraudītas, kastaņi smejas, īsta asins pirts.

Mijiedarbība lēkā pa garlaicības tramplīnu, realizējot kaucošu prototipu paredzējumu.

Mēs neesam tās gaidas, kas ir tavās ekspektācijās, mēs esam tintes noķēpātas žāvas un apgrauzti briļļu rāmji.

Būs gana saganītu ganu, kas gana vārdus, dzenā komatus, gana.

 

Jūtu veselo saprātu par mani ņirgājamies, baidos no nākamās lekcijas.

 

Eksāmenu priekšvakarā

Šobrīd sajūta, ka iekšienē esmu kā Edgara Alana Po stāsta varonis Valdemārs, stāstā “Fakti mistera Valdemāra lietā”. Tikai, ja mr. V. ķermenis bija iekonservēts ar hipnozes palīdzību, mans gars ir iekonservēts ar stresa un spriedzes palīdzību. Baidos, ka tiklīdz palaidīšu sevi vaļīgāk, izjukšu pa gabaliem, atstājot aiz sevis briesmīgu peļķi un puvekļu smaku.

 

Par spilgtākām lietām. Anatomijas eksāmens manī atmodina iztēles spēkus. Atmiņas un labākas sapratnes vārdā, top stāsts par “Cilvēka anatomijas” ciematiņa dzīvi, iedzīvotājiem un izvietojumu. Vienā no galvenajām lomām ir sētnieks Fago Citoze (ārzemnieks, šķiet itāļu izcelsmes), kurš labprāt attīra ciematu no mirušu eritrocītu un mikrobu lapām, ieslaukot tos mazajās vēnulu upītēs, kuras satekt lielajā Vēnas upē. Bet tas nekas, jo dzeramo ūdeni cilvēki saņem no pašas aortas deltas.

Ciematiņam, kā jau visiem ciematiem, ir pašiem sava dome, kurā birokrātija zeļ pilnā plaukumā – lai tiktu līdz augšai, vispirms ir jāiziet cauri garam garam procesam, izpatīkot vai katram muguras smadzeņu segmentam. Un tad, atkarībā no vajadzības, var iztikt ar smadzeņu stumbru, ja vajadzība ir transporta un ceļu lietās, bet, ja tas ir jau kas svarīgāks, piemēram vēlme izveidot savu TV un/vai radio staciju, jāiet tālāk līdz pat pašām gala smadzenēm. Pelēkās un baltās apkaklītes gan tādā ziņā ir samērā izpalīdzīgas: pelēkās norāda kurš būtu piemērotākais “nervs”, savukārt baltās apkaklītes parāda virzienu, kurā iet.

Kā it visos ciematiņos, arī šajā plaukst un zeļ noziedzība, tādēļ apkārt klejo vietējā policija, jeb, kā viņus dēvē vietējie, “neironi”. Savāc visus riebīgos un ļaunprātīgos sabiedŗibas miera traucētājus un nogādā domē, kur arī nekavējoties tiek izlemts, kā rīkoties tālāk.

Cilvēka ciematiņš ir ārkārtīgi progresīvs un tam ir lielisks gaisa attīrīšanas plāns – ienākošais O2 vispirms tiek attīrīts, tad izmantots un uzreiz aizsūtīts atpakaļ atmosfērā.

 

Jā, es jūku prātā.

Pirmsmiega dēmoni

Konstatēju, ka nu jau krietnu laiciņu nespēju aiziet gulēt, nemaz nerunājot par aizmigšanu, ja neesmu sevi nodzinusi līdz spēku izsīkumam vai arī uzlikusi sūdīgu filmu, kas var griezties fonā un absorbēt visas manas domas. Pietiekami, lai netraucētu aizmigt, gan, lai neļautu tiem dēmoniem līst ārā.

Šovakar nolēmu iet gulēt laicīgi. Ar vēl nepārgurušām smadzenēm. Kļūda, kļūda, kļūda! Pēdējās pusstundas laikā ir izdevies iedzīt sevi pushistērijā ar domāšanu vien. Miegs nav nevienā acī. Tikai tie dēmoni nāk un plivinās man apkārt, dauzās pie loga, biedē mani un dursta ar pienākuma un pārmetumu adatiņām. Rodas sajūta, ka, jo vairāk apgūstu, jo vieglāk viņiem tikt laukā. Muļķīgie teorētiķi, akmens laikmetā noteikti bija vieglāk.

 

P.S. Speciāli Andrai: I’ve got it all wrong. Elīza Norai bija mūža mīlestība. Viņa nekad nevarētu izjust patiesu prieku no viņas iznīcināšanas. Scrap the pages, take one blank.

Zibināšanās

Nupat radās doma šonakt vienkārši NEiet gulēt, bet vienkārši kādā brīdī nepamanot atlūzt, laiku līdz tam pavadot rakstot.

 

Referātu tapināšanas gaitā tā ir tā nepatīkamākā daļa – uzsākšana. Man ir plāns. Galvā un uz papīra. Es zinu kā rakstīšu, ko rakstišu un kāds būs izkārtojums. Bet nespēju iesākt.

 

Ap galvu šobrīd virmo gaiss un, acis aizverot, parādās dreifējoši uzraksti: DEVIANCE. Dažādos MS Office fontos un izmēros. Laikam pārāk tālu līdz atlūšanas brīdim man nav palicis.

 

Nekas, Raul,”sašņorēšu” es tevi. Ja ne sava prieka pēc, tad vismaz budžeta vietas saglabāšanas vārdā.

Dreskods

Kaut arī neesmu gluži “zaļa” universitāšu biznesā, ir tomēr lietas, ko esmu uzskatījusi par pašu par sevi saprotamu un nekad neesmu aizdomājusies. Respektīvi, uz universitāti ejot man nav konkrēta dreskoda, bet ir principi, ko mēdzu ievērot – tīri mati, tīras drēbes u.tml.

Uzsākot studiju gaitas RSU, sastapu studentu, kurš lekcijas konsekventi apmeklē treniņbiksēs. Treniņbikses kā treniņbikses, no malas – urlu klasiskais stils, tīrumu attiecīgi noteikt nav iespējams. Tad nu mans šī vakara jautājums būtu:

 

Us and them

Nu re, žigli pabeidzu iepriekšējo ierakstu un uzskrēju virsū kādam ļoti vecam rakstam par epilepsiju. Neko ļaunu nedomājot, izlasīju un radās iekšēja nepieciešamība uzrakstīt.

 

Lai arī savu īsto un galējo diagnozi nezinu joprojām un droši vien nekad neuzzināšu, nu jau teju 14 gadus oficiālos papīros tieku atzīmēta kā epileptiķe. Nekad neesmu šo faktu slēpusi. To zināja skolā, to zināja universitātē, to zināja darbā, par to brīdināju arī topošo darba vietu. Man tas liekas tikai loģiski – esmu sastapusies ar cilvēku neizpratni un reizēm pat paniku brīžos, kad man sākas lēkme, tāpat arī uzskatu, ka darba devējam šādu faktu ir tiesības zināt, jo īpaši, ja darbs ir saistīts ar klientu apkalpošanu.

Es nekaunos par to, ka piedzimu un sadzīvoju ar defektu, arī nelielos ar to, ka pašas ķermenis mani jau laicīgi ir nodevis. So it goes. Vienīgais, kas man nepatīk, ir fakts, ka diez vai varēšu izdzīvot gaidāmajās katastrofās, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka – zāles taču jālieto.

Par ko es kaunos. Tā ir nupat izlasītā raksta attieksme, kas skaidri izdala, ka ir US un tad ir THEM, nu tie, slimie, garā vājie, depresīvie un iekšēji ļaunie. Nu nav tas tā. Nav jāturpina tupēt kaut kādā iezemiešu līmenī un jākultivē vecus stereotipus. Visu cieņu, lēkmju izcelšanās un apraksti ir skaidri un labi izklāstīti, pateicos arī par padomiem, ko darīt lēkmju situācijās. Bet šādos rakstos tad labāk arī palikt pie “kailajiem” faktiem. Kāpēc? Jo dzīvojam interneta laikmetā un epilepsijas lēkmes indeed lielākoties sākas vēl bērnam esot. Labi palīdz arī pubertitāte, kā, piemēram, manā gadījumā. Un šajā vecumā ir pietiekami grūti akceptēt slimības faktu kā tādu, lai vēl uzzinātu, ka tagad pavisam noteikti kļūsi, citēju:

“Epilepsijas slimieku raksturi daudzos gadījumos tiešām palīdzējuši veidot līderu īpašības un karjeru. Viņu vidū bijuši ļoti varaskāri, mērķtiecīgi, pat agresīvi cilvēki, kam raksturīgas stipras kaislības: daži izcēlušies ar ārkārtīgu reliģiozitāti, citi – ar lielu izvirtību. Šie raksturi arī ir ļoti polāri: vienā galā – eksplozivitāte, nesavaldība, dusmu izvirdumi, otrā – «iestrēgšana» – viņi ir ļoti pedantiski, kārtīgi, prasīgi, taču grūti pārslēdzas no viena darāmā uz citu. Nereti domāšana ir pat patoloģiski pamatīga: piemēram, sīki un nevajadzīgi plaši tiek stāstīts par savām izjūtām. Emocionālajā sfērā «iestrēgšana» izpaužas kā nespēja tikt vaļā no pārdzīvojumiem, īpaši – negatīviem. Šie cilvēki var būt intriganti: glaimīgi un lišķīgi, bet tajā pašā laikā – ļaunatminīgi un atriebīgi.”

Lūdzu! Šajos pāris teikumos tad arī ir nolemta visu epileptiķu nākotne. Kā lasot Po noveles, kurās aristokrātisko dzimtu pārstāvji vienmēr sirga ar mazasinību, epilepsiju, letarģiju un šizofrēniju. Tev būs mirt briesmpilnā un drebuļus izraisošā nāvē.

Varbūt būs. Jā, šī slimība var nogalināt. Bet kāds veselais rīt varbūt iekritīs peļķē, saslapinās kājas un pēc mēneša nomirs ar plaušu karsoni. vai paskries zem mašīnas. Mēs visi dzīvojam vienādi riskējot. Šī ieaudzinātā sistēma – dalīt cilvēkus kategorijās ir cik absurda, tik bezgalīga. Jā, ir skumji, ka man ir epilepsija. Jā, ir skumji, ka kādam ir vēzis. Jā, ir skumji, ka vēl kādam ir kuņģa čūla. Bet tādēļ vien cilvēks nekļūst īpašs.

Man tikai gribētos, kaut varētu pienācīgi paskaidrot cilvēcei, ka ne jau slimība ir tā, kas taisa cilvēku. Slimība ir tikai piedēklis.

 

 

« Older entries