Meklējumos pazudusi palīdzība

Krasi nomainot profesionālo jomu no izteikti akadēmiskās filoloģijas uz psiholoģiju, pirmo reizi mūžā nākas saskarties ar tādu briesmoni kā prakse.

Skaidrs, ka universitāte prakses vietu nenodrošina. Skolas psihologu nomedīt neizdevās un uz krīzes centriem rakstīt roka neceļ, tādēļ vēršos pie visvarenā interneta.  Varbūt ir kādi ieteikumi, ja pat ne piedāvājumi?

Eksāmenu priekšvakarā

Šobrīd sajūta, ka iekšienē esmu kā Edgara Alana Po stāsta varonis Valdemārs, stāstā “Fakti mistera Valdemāra lietā”. Tikai, ja mr. V. ķermenis bija iekonservēts ar hipnozes palīdzību, mans gars ir iekonservēts ar stresa un spriedzes palīdzību. Baidos, ka tiklīdz palaidīšu sevi vaļīgāk, izjukšu pa gabaliem, atstājot aiz sevis briesmīgu peļķi un puvekļu smaku.

 

Par spilgtākām lietām. Anatomijas eksāmens manī atmodina iztēles spēkus. Atmiņas un labākas sapratnes vārdā, top stāsts par “Cilvēka anatomijas” ciematiņa dzīvi, iedzīvotājiem un izvietojumu. Vienā no galvenajām lomām ir sētnieks Fago Citoze (ārzemnieks, šķiet itāļu izcelsmes), kurš labprāt attīra ciematu no mirušu eritrocītu un mikrobu lapām, ieslaukot tos mazajās vēnulu upītēs, kuras satekt lielajā Vēnas upē. Bet tas nekas, jo dzeramo ūdeni cilvēki saņem no pašas aortas deltas.

Ciematiņam, kā jau visiem ciematiem, ir pašiem sava dome, kurā birokrātija zeļ pilnā plaukumā – lai tiktu līdz augšai, vispirms ir jāiziet cauri garam garam procesam, izpatīkot vai katram muguras smadzeņu segmentam. Un tad, atkarībā no vajadzības, var iztikt ar smadzeņu stumbru, ja vajadzība ir transporta un ceļu lietās, bet, ja tas ir jau kas svarīgāks, piemēram vēlme izveidot savu TV un/vai radio staciju, jāiet tālāk līdz pat pašām gala smadzenēm. Pelēkās un baltās apkaklītes gan tādā ziņā ir samērā izpalīdzīgas: pelēkās norāda kurš būtu piemērotākais “nervs”, savukārt baltās apkaklītes parāda virzienu, kurā iet.

Kā it visos ciematiņos, arī šajā plaukst un zeļ noziedzība, tādēļ apkārt klejo vietējā policija, jeb, kā viņus dēvē vietējie, “neironi”. Savāc visus riebīgos un ļaunprātīgos sabiedŗibas miera traucētājus un nogādā domē, kur arī nekavējoties tiek izlemts, kā rīkoties tālāk.

Cilvēka ciematiņš ir ārkārtīgi progresīvs un tam ir lielisks gaisa attīrīšanas plāns – ienākošais O2 vispirms tiek attīrīts, tad izmantots un uzreiz aizsūtīts atpakaļ atmosfērā.

 

Jā, es jūku prātā.

Slimas izklaides

Šodien izklaidēju sevi lasot zāļu, kuras lietoju jau 10 gadus, aprakstu.

Tātad, iepazīstieties, Lamictal.

” Lamictal pieder zāļu grupai, ko dēvē par pretepilepsijas līdzekļiem. To izmanto divu slimību-epilepsijas un bipolāru traucējumu, ārstēšanai.”

OK, so far so good. Ejam tālāk.

“Lamictal ārstē epilepsiju, bloķējot smadzenēs signālus, kas izraisa epilepsijas lēkmes.

Lamictal izmanto arī bipolāru traucējumu ārstēšanā. […] Pieaugušajiem, kas vecāki par 18 gadiem, Lamictal var lietot vienu pašu vai kopā ar citiem līdzekļiem, lai novērstu depresijas periodus, kas ir raksturīgi bipolāru traucējumu gadījumā. Lamictal darbības mehānisms smadzenēs, kas nodrošina tā terapeitisko iedarbību, līdz šim nav noskaidrots.”

Tātad, ir skaidrs, kā šīs zāles ārstē (?) epilepsiju, bet, ja tevi ir piemeklējusi maniakālā depresija, sēdi rāms un tici, ka zāles, kuru darbība nav noskaidrota, tevi izārstēs (?).

“Cilvēkiem ar bipolāriem traucējumiem reizēm var ienākt prātā doma par kaitējuma nodarīšanu sev vai par pašnāvību. Ja Jums ir bipolāri traucējumi, tādas domas Jums biežāk varētu būt:

kad pirmo reizi sākat ārstēšanos,

ja Jums jau agrāk bijušas domas par kaitējuma nodarīšanu sev vai par pašnāvību,

ja esat jaunāks par 25 gadiem.

Dažiem cilvēkiem, kas ārstēti ar pretepilepsijas līdzekļiem, piemēram, tādiem kā Lamictal, novērotas paškaitēšanas vai pašnāvības domas. Ja Jums rodas šādas domas, jebkurā laikā nekavējoties sazinieties ar savu ārstu.”

Tātad, ja jums ir domas par kaitējuma nodarīšanu sev, tad lietojiet Lamictal, kam viena no blakusparādībām ir paškaitēšanas vai pašnāvības domas.

” •          Pieaugušie un bērni no 13 gadu vecuma var lietot Lamictal vienu pašu vai kopā ar citiem līdzekļiem, lai ārstētu epilepsiju. Lamictal kopā ar citām zālēm var lietot, arī lai ārstētu krampjus, kas rodas saistībā ar stāvokli, kura nosaukums ir Lenoksa-Gasto sindroms.

Bērniem, kuru vecums ir 2–12 gadi, Lamictal minēto stāvokļu ārstēšanai var lietot kopā ar citiem līdzekļiem. Šo līdzekli var lietot vienu pašu, ārstējot epilepsijas paveidu, ko dēvē par tipiskām absansa lēkmēm.

[…]

Lamictal bipolāru traucējumu ārstēšanai nedrīkst lietot personas, kas jaunākas par 18 gadiem. Bērniem un pusaudžiem, kas jaunāki par 18 gadiem, zāles psihisku problēmu ārstēšanai palielina uz pašnāvību vērstu domu un darbību risku.”

Paga, paga, tad drīkst vai nedrīkst to Lamictal pirms 18 gadu vecuma?

Pilns apraksts šeit: http://www.visaszales.lv/PackageDetails.aspx?rpid=xGiauhqK4ADAVsGJSHqG7w%253d%253d

Kā Alise atgriezās Brīnumzemē

Tā nu sagadījās, ka nopirku biļetes uz Tima Bērtona (Tim Burton) jaunāko sniegumu Alisi Brīnumzemē (Alice in Wonderland). Aizgāju, jo lielu iespaidu uz mani vienmēr ir atstājis trio Bonema-Kārtere, Deps un Bērtons (Līgava-Līķis (Corpse Bride), Čārlijs un Šokolādes fabrika (Charlie and the Chocolate Factory), nemaz nerunājot par Svīniju Todu (Sweeney Todd: The Demon Barber of Fleet Street)). No zāles izgāju, nē, ne vīlusies, bet neiespaidota.

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Latvija-Spānija. 15. – 16.10.

Pamostamies ap 8 no rīta un neba nu labprātīgi – kādam ārā ļoti aktīvi gaudo signalizācija. Plati žāvājoties pieceļamies, sakopjamies un paēdam, un tad jau var doties tālākā Porto izpētē.  Izčekojamies no hosteļa un ar smagajām somām dodamies tālāk.. Drīz vien saprotu, ka jaciņa ir gluži lieka, jo gaisa temperatūra varētu būt jau savi 22-23 grādi (pulkstenis ir ap 09:30). Klīņājam, klīņājam līdz ar mums sakarus izveido abi biedri un tiek norunāta tikšanās 10:30 upes krastā, lai izbaudītu tūristu atrakciju – 7 tiltu apskates brauciens ar kuģīti pa upi. Šis joks izrādās kursē tikai reizi stundā un braucienu 10:30 jau esam nokavējuši, tādēļ tiek iegādātas biļetes uz 11:30 un atlikušo starplaiku nododamies pētniecībai un tālākai klaiņošanai.

Pats brauciens pa upi nav nekas īpašs – parasta uz tūristiem vērsta atrakcija, ar kuru tīri labi var nopelnīt – viens brauciens maksā 10 eiro.  Skati, protams, ir skaisti, taču šādējādi nesanāk pilsētu līdz galam izbaudīt un izgaršot.

Izbraukājušies nolemjam vēl biki, biki pasirot pa kādu mazu pseido-indiešu veikaliņu un tad nolikt mantas un doties uzēst iepriekšējā vakarā atrastā ķīniešu restorānā. Paēdam un dodamies pastaigās katrs uz savu roku. Man personīgi šī pastaiga sagādāja vienu no skaistākajām Porto atmiņām, jo izdevās apmaldīties, tādējādi atklājot vēl jaunas un jaunas Porto šķautnes, satikt onkuli, kurš, neskatoties uz to, ka  runājam viens otram svešā mēlē, spēja man palīdzēt, izdevās arī  atrasties – turklāt tieši laikā, izdevās atklāt Porto mistiski-maģisko pusi un ieelpot pēdējās Porto smaržas.

Visi kopā tiekamies iepriekš sarunātā vietā tieši 16:30. Aizdodamies pakaļ mantām, sirsnīgi atvadāmies no Lienes & co un dodamies uz staciju iegādāt metro biļetes un tad jau arī uz pašu metro. Pa ceļam ieraugām termometru, kurš ziņo, ka ārā ir 28.5 grādi.

Ceļš līdz lidostai šķiet pagalam īss. Ar grūtībām izdodas sevi piespiest atgriezties lidostā un iziet drošības pārbaudi – man izdodas izveidot sastrēgumu pie slīdošās lentas, jo nekādi nevaru izņemt jostu un beigās apjūku tik ļoti, ka piemirstu izņemt no somas šķidrumu maisiņu. Nekas, tiku cauri šā vai tā. Izbaudām pēdējos siltos Portugāles soļus ejot uz lidmašīnu un tad jau iekāpjam un viss ir galā.

Ielidojam Žironas lidostā ap 23.00 naktī. Ir auksts, vējains un viss ir slikti, turklāt vēl jāgaida līdz autobusam 23:30.  Autobusa šoferis visiem liek somas likt bagāžniekā. Man un biedriem vēl izdodas ar savām milzu somām pašmaukt viņam garām, bet Filipu pieķer un viņam nākas līst atpakaļ aukstumā un nolikt somu kopā ar pārējām.

Ap pusnakti esam Žironas autoostā un sākam meklēt ceļu uz hosteli. Nākamajā dienā secinājām, ka esam viņam gandrīz garām gājuši, bet kaut kā viss gājiens ievilkās pusstundas garumā prasot palīdzību ne vienam vien vietējam iedzīvotājam. Beigu beigās kaut kādā neaprakstāmi neparastā veidā, bez kartes, ar mazu google maps gabaliņu rokās, ieejam Žironas hostelī, piebrienam pie recepcijas, tiekam pie numuriņa, samaksājam kaudzi naudas un dodamies augšā. Tur sastopam kaimiņu – kārtīga izmēra piemigušu korejieti. Iespējami klusi pārģērbjamies, atritinām guļammaisus un lienam čučēt. Joprojām ir auksti.

Par Stefāniju Meijeri, L. Dž. Smitu un plaģiātismu

Man šonakt bija necerēti labs sapnis. Principā visa mana darbība bija filmas skatīšanās. Es neatceros, kas tā bija pa filmu, neatceros, kas viņā notika, bet atceros tikai to, ka bija kaut kāds sakars ar dienasgrāmatu un baisi labu sajūtu.

Tā nu pilna cerību ierakstīju IMDb vārdu “diary”un ieguvu seriāla nosaukumu “The Vampire Diaries”. Uzklikšķināju, apčolēju, konstatēju, ka šobrīd izlaista tikai pilota sērija. Nu labi, ja jau, tad jau. Atveru iemīļoto torrentu adresi, ierakstu nosaukumu un, ko domājies, izmet gan seriālu gan arī grāmatu. Sāku jau visu šo pasākumu uztvert par sava veida zīmi, un nolemju tikt kā pie viena, tā arī pie otra.

Un te nu sākās.

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Inglourious Basterds

Šovakar apmeklēju Kventina Tarantīno (Quentin Tarantino) filmu Inglourious Basterds jeb Bēdīgi slavenie mērgļi. Filma sastāv no vairākām etīdēm un risina divus sižetus, kuriem abiem ir kopīgs galapunkts. Ir 1941. gads un kādā nomaļā zemnieku saimniecībā Francijā tiek nogalināta kāda ebreju ģimene. Izglābties pagūst tikai meita Šosanna (Mélanie Laurent). Paralēli ASV tiek formēta specvienība ar Lt. Aldo Reinu (Brad Pitt) priekšgalā. Specvienības galvenais uzdevums ir nogalināt pēc iespējas vairāk nacistu (Un katram no jums ir jāatnes 100 nacistu skalpu!). Sižetam ritot darbība pārceļas uz kādu Parīzes kinoteātri, kurš sagadīšanās pēc ir kļuvis par Šosannas īpašumu un Šosannā sagadīšanās pēc samīlas kāds nacistu varonis, par kuru sagadīšanās pēc ir uzņemta filma, kuras pirmizrāde notiks Šosannas vadītajā kinoteātrī un tajā piedalīsies visas Trešā reiha zvaigznes ar Hitleru priekšgalā. Tajā pat laikā par pirmizrādi uzzina arī Aldo Reina vadītā specvienība un arī viņi rada plānu, kā ieviest mieru pasaulē…

Es neesmu un nekad neesmu bijusi Tarantino fane, tādēļ man ir grūti spriest par to, cik filma bija laba vērtējot šī režisora skalā, bet katrā ziņā tas ir labākais, ko pēdējā laikā esmu skatījusies. Asiņu gan tur manai gaumei ir mazliet par daudz, taču aktierspēle ir teicama un arī pats sižets ir pietiekami šizo, lai spētu aizraut uz divarpus stundām. Man pat nevienu brīdi neradās vēlme palūrēt pulkstenī cik vēl ilgi, un tā gadās reti…

Vispārējais vērtējums:  Tā nav obligāti jāredz filma, taču izklaidei tas ir labākais, ko pēdējā laikā piedāvā. Tur nav ne miņas no standarta komēdiju banālisma un arī sentimentālā daļa ir izveidota vizuāli un psiholoģiski baudāma. Ak jā, vēstures faktus tur neatradīsiet :)

sastāvs: kviešu milti un ūdens

Ja jūsos ir vēl kaut kāda cieņa pret savu organismu, lūdzu, nepērciet Latvijā ražoto spagetti “Lienīte”.

(Domīga sejas izteiksme)

Vakar skatīju Fredu Dērstu vaigā. Jaunības dienu sapnis.

Draudzīga izturēšanās pret vidi

Sakarā ar to, ka vakar veiksmīgi nošķīlu galvu savam vecajam, labajam dzīvsudraba termometram, šodien priecīgā solī (fantastisks laiks ārā) soļoju uz aptieku pēc jauna, ko sadauzīt, lai rezultātā izveidotu milzīgu dzīvsudraba bumbu un noindētu visu māju. Aptiekā man tādu atteicās izsniegt. Izrādās, ka jau labu laiciņu no Krievijas vairs netiek ievesti vecie, laiku laikos pārbaudītie dzīvsudrabnieki un man nācās izšķirties starp elektronisko (3.70 ls) un Geratherm classic (4.90 ls), kas satur kaut ko, kas saucas Galistan – pasaulē vienīgo dzīvsudraba aizstājēju. Izvēlējos pēdējo. Tagad vismaz varēšu termometrus dauzīt ar priecīgu prātu, nenodarot ļaunumu dabai, bet tikai savam makam.

« Older entries