Pašvērtējums, vērtējums un zemapziņa

Vakar vakarā beidzot pabeidzu to draņķa Milleres eseju. Šorīt murgoju, ka viņu ir saņēmusi kaut kāda literatūras profesore, kas to nokritizē līdz pēdējam, paskaidro man, ka es patiesībā esmu pilnīga idiote un eseja ir bērna līmenī un ka viņa redzot, ka eseju esmu rakstījusi pagājušajā naktī. Vienīgais, ko varēju argumentēt bija tas, ka es to eseju patiesībā rakstu jau pusotru nedēļu un parasti tomēr uzrādās pēdējais labošanas datums.

Laikam iešu rakstīt kopsavilkumu par Freidu, Jungu un sapņiem.