Šobrīd, līdz ar šiem vārdiem, beidzas mans 2012. gada 3. janvāris. Un neizzinātu iemeslu dēļ tas patīkami satrauc, sūta tirpiņas, paplašina zīlītes.
Manī iekšā bija miers. Fizioloģiski loģisks vienatnes miers, kas šobrīd pārtapis zvaigžņotā pacilājumā tumšā loga atspulgā, kurā laiku pa laikam ieskatos (drošs paliek drošs, vai aiz muguras kāds nestāv). Gribas izstiept rokas un tecēt un plūst, un apskalot un vīties. Cauri matiem izvijas roka, vai varbūt vējš no pavērtā loga, vai varbūt atspulgs logā melo un man aiz muguras no tiesas atrodas kas svešs un nepiederīgs. Nē, nē, šovakar es piederu visam!
Pirmo reizi pēdējā gada laikā ir atnākusi Lote un šobrīd atspēlējas man par visiem apspiestības mēnešiem, pilnībā pārņemot manu ķermeni, manas jūtas, manu garu. Ehh, Lotiņ, ieritināties tev klēpī un pamurrāt. Zinu jau, ka visu šo gadu klusībā esi man sekojusi uz pēdām, tikai baidījusies pienākt klāt.
Miers, pilnīgs iekšējs miers, kamēr ķermenis no neierastajām izjūtām stresā trīc, pirksti slīd pa tastatūru, un zīlītes joprojām izplešas. Skudriņas un tā…
2012. gada 3. janvāris nu ir pagājis. Esi sveicināts, ceturtais!
Pūče pēta 