Paranoiskums

Reizēm gadās tādas situācijas, kad, uz veikalu ejot, piefiksē mašīnā pie stūres sēdošu personu. Tu neredzi seju, tu neredzi, vai šoferis ir vīrietis vai sieviete, tev nav itin nekādu iemeslu vēlēties zināt, kas mašīnā sēž. Bet tu viņai paej garām un iekšēji notrīsi. Pavadi kādu laiku veikalā, pie kases samaksā, izej pa durvīm un stāvlaukumā atkal ieraugi to pašu mašīnu, joprojām kāds sēž pie stūres.

Tu ievelc elpu un rimti paej garām, neko neesi ievērojusi, viss ir labi… viss ir labi… mājas ir tepat pāri ielai. Tu paej garām mašīnai un nākamajā brīdī dzirdi motoru ierūcamies un drīzāk jūti, nekā redzi mašīnu uzsākam braucienu.

Gaita paātrinās, soļi kļūst garāki, sirds mazliet straujāk sāk sisties un smadzenes par viņu ņirgājas.

Un tad ir mājas durvis, tad ir kāpnes, dzīvoklis, atslēgas un… esi drošībā.

Sieviete-sātans

Šodien pēc lekcijas makten īgna un autobusu nogaidījusies, iekliboju iepriekšminētajā transporta līdzeklī. Sēdēt, protams, nav kur. Stāvēju ar visu savu sāpošo kāju un muguru un domāju atriebīgas domas. Starp manu pieturu un pieturu, kas ir pirms manējās ir aptuveni 200 metri. Principā STOP podziņu jānospiež tiklīdz aizveras autobusa durvis. Izkāpa vesels bars cilvēku (atbrīvojot veselu baru brīvu un patīkamu sēdvietu) un kāds jauns puisis žigli piesteidzās pie durvīm un uzlika rāditājpirkstu uz STOP podziņas. Man patīk STOP podziņa. Man vispār patīk spiest podziņas. Tā nu iekšā kaut kas noskaitās un sāka vārīties – ne tikai man sāp mugura, ne tikai es nedabūnu pasēdēt, bet nu arī man podziņas spiešana izpaliks? Nekā ne nebija!

Puisis vilcinājās, acīmredzot negribēja gluži tik žigli to podziņu spiest. Ļaunums manī pastiepa roku, nospieda STOP podziņu un noskatījās… noskatījās… noskatījās… kā citi cieš.

 

STOP podziņa tomēr ir baigi forša.