Pūče pēta

Nu re, žigli pabeidzu iepriekšējo ierakstu un uzskrēju virsū kādam ļoti vecam rakstam par epilepsiju. Neko ļaunu nedomājot, izlasīju un radās iekšēja nepieciešamība uzrakstīt.

Lai arī savu īsto un galējo diagnozi nezinu joprojām un droši vien nekad neuzzināšu, nu jau teju 14 gadus oficiālos papīros tieku atzīmēta kā epileptiķe. Nekad neesmu šo faktu slēpusi. To zināja skolā, to zināja universitātē, to zināja darbā, par to brīdināju arī topošo darba vietu. Man tas liekas tikai loģiski – esmu sastapusies ar cilvēku neizpratni un reizēm pat paniku brīžos, kad man sākas lēkme, tāpat arī uzskatu, ka darba devējam šādu faktu ir tiesības zināt, jo īpaši, ja darbs ir saistīts ar klientu apkalpošanu.

Es nekaunos par to, ka piedzimu un sadzīvoju ar defektu, arī nelielos ar to, ka pašas ķermenis mani jau laicīgi ir nodevis. So it goes. Vienīgais, kas man nepatīk, ir fakts, ka diez vai varēšu izdzīvot gaidāmajās katastrofās, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka – zāles taču jālieto.

Par ko es kaunos. Tā ir nupat izlasītā raksta attieksme, kas skaidri izdala, ka ir US un tad ir THEM, nu tie, slimie, garā vājie, depresīvie un iekšēji ļaunie. Nu nav tas tā. Nav jāturpina tupēt kaut kādā iezemiešu līmenī un jākultivē vecus stereotipus. Visu cieņu, lēkmju izcelšanās un apraksti ir skaidri un labi izklāstīti, pateicos arī par padomiem, ko darīt lēkmju situācijās. Bet šādos rakstos tad labāk arī palikt pie “kailajiem” faktiem. Kāpēc? Jo dzīvojam interneta laikmetā un epilepsijas lēkmes indeed lielākoties sākas vēl bērnam esot. Labi palīdz arī pubertitāte, kā, piemēram, manā gadījumā. Un šajā vecumā ir pietiekami grūti akceptēt slimības faktu kā tādu, lai vēl uzzinātu, ka tagad pavisam noteikti kļūsi, citēju:

“Epilepsijas slimieku raksturi daudzos gadījumos tiešām palīdzējuši veidot līderu īpašības un karjeru. Viņu vidū bijuši ļoti varaskāri, mērķtiecīgi, pat agresīvi cilvēki, kam raksturīgas stipras kaislības: daži izcēlušies ar ārkārtīgu reliģiozitāti, citi – ar lielu izvirtību. Šie raksturi arī ir ļoti polāri: vienā galā – eksplozivitāte, nesavaldība, dusmu izvirdumi, otrā – «iestrēgšana» – viņi ir ļoti pedantiski, kārtīgi, prasīgi, taču grūti pārslēdzas no viena darāmā uz citu. Nereti domāšana ir pat patoloģiski pamatīga: piemēram, sīki un nevajadzīgi plaši tiek stāstīts par savām izjūtām. Emocionālajā sfērā «iestrēgšana» izpaužas kā nespēja tikt vaļā no pārdzīvojumiem, īpaši – negatīviem. Šie cilvēki var būt intriganti: glaimīgi un lišķīgi, bet tajā pašā laikā – ļaunatminīgi un atriebīgi.”

Lūdzu! Šajos pāris teikumos tad arī ir nolemta visu epileptiķu nākotne. Kā lasot Po noveles, kurās aristokrātisko dzimtu pārstāvji vienmēr sirga ar mazasinību, epilepsiju, letarģiju un šizofrēniju. Tev būs mirt briesmpilnā un drebuļus izraisošā nāvē.

Varbūt būs. Jā, šī slimība var nogalināt. Bet kāds veselais rīt varbūt iekritīs peļķē, saslapinās kājas un pēc mēneša nomirs ar plaušu karsoni. vai paskries zem mašīnas. Mēs visi dzīvojam vienādi riskējot. Šī ieaudzinātā sistēma – dalīt cilvēkus kategorijās ir cik absurda, tik bezgalīga. Jā, ir skumji, ka man ir epilepsija. Jā, ir skumji, ka kādam ir vēzis. Jā, ir skumji, ka vēl kādam ir kuņģa čūla. Bet tādēļ vien cilvēks nekļūst īpašs.

Man tikai gribētos, kaut varētu pienācīgi paskaidrot cilvēcei, ka ne jau slimība ir tā, kas taisa cilvēku. Slimība ir tikai piedēklis.