Svētdienas rīts iesākās maķenīt pāragri, par spīti tam, ka tikām pamodināti vēl pēc tam, kad reģistrētie braucēji bija pamanījušies aizbraukt līdz centram un izņemt numurus. Brokastu galdu caurvija diskusija par to vai ēst vai neēst pirms sacīkstēm (Jānis zaudēja ar 1:6), kā arī norisinājās pavisam neliela F. pierunāšana uz piesliešanos braucējiem Tautas braucienā kaut kur ceļā. Pārāk ilgi jārunā nebija un drīz vien jau mans dārgais sēdēja ar Kristapa pirmo ķiveri galvā, izskatīdamies visnotaļ apmierināts. Jāatzīst, ka arī pati jutu nelielu kārdinājumu, bet nu taču 37 km un tā un tā, un Gazele takš veca un neformā un tā un tā un, pat ja brauktu, savas trīs stundas man tas prasītu un tā un tā. Long story short, pusstundu pirms brauciena sākuma, viegli izbijusies stāvēju arī es – nereģistrēta un bez ķiveres, toties ar attieksmi un džinsos. Zināmā mērā man šis bija tāds kā ultimate challenge, jo iepriekš vairāk par 15 km bez atpūtas braukusi nebiju un arī ikdienā parasti sanāk uz vienu pusi braukt max 10 km.
ieslīdēt starp pārējiem braucējiem nenācās pārāk grūti. F. pievienojās aptuveni piecas minūtes pēc starta šāviena, es – 10 minūtes, kad lielākā daļa jau bija aizbraukusi. Centos braukt vienmērīgi un uzmanīgi, kas galu galā rezultējās ar to, ka uz šosejas paliku vēl aiz noslēdzošās mašīnas – pēc tam jau saņēmos un izlēmu izbeigt to nemitīgo baidīšanos. Brauciena maršruts bija izmetos loku no Siguldas centra atpakaļ līdz SIguldas centram, caur Sēnīti, Murjāņiem, Raganu un Turaidu. Pa šoseju, attiecīgi pirmie 15 km, laiks vilkās un vilkās, sāka likties, ka Sēnīte nekad nepienāks, bet tad jau viņa bija klāt un jutos patīkami iepriecināta, ka līdz Murjāņiem ir tikai nieka 3 km un tur jau tad vairs galīgi ko braukt nav. Mhm, mhm, nav, nav. Tik tajā Murjāņu kalnā tagad ņem un uzminies. Rīgā braucot, slīpākā vieta, kas man pa ceļam, ir uzbrauktuve uz Vanšu tilta, nācās atgādināt kājām par tādu muskuļu esamību, par kurām viņas jau bija aizmirsušas. Atgādināju, atgādināju, minos, minos un uzminos. Un tad jau katrs nākamais likās kā pakalns un taisni braukt jau vispār – bērnu spēle. Nākamais šoks bija pēc iebraukšanas Gaujas Nacionālā parka teritorijā – finišs pēc 10 km. Paga, paga, 10? Es taču vismaz 35 km esmu nobraukusi! Kaut kas tur īsti nav kārtībā! Ha, viss kārtībā, minies tik. Aizminos līdz 5 km atzīmei, prāts vieglāks palika, līdz sapratu neizbēgamo. Šis ceļš ved uz Turaidu. Vienīgais veids, kā no Turaidas nonākt atpakaļ Siguldā ir. Tieši tā. Kalns, ko savā galvā esmu iesaukusi par Turaidas kalnu, kas principā ir 1 km garš un samērā stāvs pseido-serpentīns. Es mēģināju, no visas sirds mēģināju, bet drīz vien lecu nost un teju visu atlikušo ceļu abas ar Gazeli, viena otru balstīdamas, stūmāmies pa kalnu augšup. Finiša taisnē gan iebraucu uz riteņa sēžot.
Laiku neminēšu, pateikšu tikai to, ka bija mazāks nekā gaidīju, bet krietni lielāks, nekā F.
Un āķis tagad ir lūpā. Nākamgad ir nolemts piedalīties oficiāli, aizsūtīt riteņus uz remontu, iegādāties piemērotu apģērbu (ar simboliku people.lv, protams) un ķiveri.
Lielumlielais paldies Kristapam par uzņemšanu un pabarošanu, un gaidīšu nākamās skaidrās debesis – mani ir ļoti ieintriģējis mēness!