augusts 26, 2011 plkst. 1:47 pēcpusdienā (Pūčošanās, Standarta situācijas)
Tags: darbs, konkurss, maiņas, neziņa
Pirms aptuveni mēneša, kad iestājos no jauna universitātē, iekšēji lādējos, ka būs jāpaliek Taxī vēl uz vismaz 4 gadiem. Vakar uzzināju, ka ir uzņēmums, kas ir gatavs mani ņemt jau pirmdien.
Ko darīt? Pieņemt piedāvājumu, kas savā būtībā ir līdzīgs, tikai ar lielāku algu un bonusiem, vai palikt pie pārbaudītām vērtībām? No vienas puses, negribētos skriet no vilka lāča nagos, no otras puses – tas būtu kā spļaut dieviņam acīs.
Raksti atbildi komentāros un viens laimīgais komentētājs saņems balvu.
augusts 24, 2011 plkst. 8:32 pēcpusdienā (Standarta situācijas)
Tags: dzirciema iela, gazele, hipster
Tam wanna-be hipsterpuikam, kurš izsmejoši uz mani paskatījās, kad mana Gazele nobrauca no ietves ar tādu graboņu, ka visa Dzirciema iela noskanēja.
Mana Gazele ir hipsterīgāka nekā viss tavs autfits kopā.
augusts 22, 2011 plkst. 8:34 pēcpusdienā (Tāpat, Zinības)
Tags: dīvaiņi, Jonas Gardell, knäppskallar, novele, Utdrag ur Präriehundarna, zviedruu valoda
Šodien rakājos pa vecām zviedru valodas grāmatām, ar domu viegli uzprišināt savas zinības. Un atradu fragmentu. Autors ir kāds Jonass Gardels, zviedru rakstnieks, par kuru Latvijā šķiet neviens dzirdējis nav. Vismaz googles mātei atrast neizdevās. Līdz ar to neizdevās atrast arī tulkoto versiju darbam, tā ka pirmo reizi mūžā iemēģinu roku tulkojot daiļliteratūru. Turklāt no zviedru valodas. Saudzību, lūdzu. Vietām tulkojums var atšķirties no oriģināla – vismaz kaut kādu labskanību jāsaglabā – bet domu centos paturēt.
Prērijas suņi
(izvilkums)
Pasaulē ir tik daudz dīvaiņu, viņi kļūst traki, lai varētu izturēt.
Viņi risina savas problēmas – katrs pa savam
Viens uzmācas cilvēkiem metro.
viens cits iesaistās vai katrā miera organizācijā,
trešais dzied un izskatās priecīgs,
ceturtā sabrūk un raud kā bērns.
Viņai garām, kur viņa guļ, paiet piektais ar bībeli rokās,
un tas, kurš viņai palīdz piecelties, ir septītais,
un viņam rokās ir bībele.
Viņi bēg, viņi bēg vājprātā.
Viens sev noskuj matus un pārtop briesmonī,
viens cits rij mazas ripiņas, lai nebūtu tik skumjš,
trešais ir gatavs iet cietumā, lai izvairītos no ieroča nēsāšanas,
ceturtā nopērk “Balsis radio-TV”*, jo tad viņa zina, ka pasaule pavisam noteikti
vēl eksistē, vēl vismaz nedēļu,
piektais slauka sniegu no Sēdermalmes trotuāriem,
sestais frīstailā staigā turp un atpakaļ pa Bundesielu, turp
un atpakaļ, viņš pielīdzina soļus mūzikai.
Pasaulē ir tik daudz dīvaiņu, bet visi jau nav tikai dīvaiņi, eksistē arī idioti:
idioti, lunātiķi, izvarotāji, maniaki, idioti, politiķi, sportisti
un garā vājie,
tos ir jāatšķir!
Ir arī vienaldzīgi cilvēki un viņi ir tie, kuru žēl.
Cilvēks pārtop dīvainī, lai izturētu.
Ir tādi, kuri neiztur.
Tiem krīt par upuriem žiletēm, siksnām un tabletēm.
Viņu balsis var dzirdēt no auksta ūdens un
metro sliedēm, viņi saka:
“Jūs esat vainīgi pie mūsu zaudētajām dzīvēm!”
Un, ja tā ir patiesība, tā ir šausmīga.
Ir jākļūst par dīvaini, lai izturētu.
Viens spēlē klarneti Centrālās stacijas ieejas,
viens cits griež telefona numuru pēc telefona numura, bet noliek
klausuli pirms kāds pagūst atbildēt,
trešais iet ar katru gida vadītu grupu pa Nacionālo muzeju,
ceturtais pārdod savas dzejas trafaretus uz ielas,
piektais raksta atbildi pēc atbildes uz dažādiem iepazīšanās sludinājumiem, bet nekad nenosūta
vēstules, sestais salej sevī alu un tic gaišākai nākotnei.
Pasaulē ir tik daudz dīvaiņu, viņi kļūst traki, lai varētu izturēt.
Mani sauc Jonass Gardels un es gribu, lai jūs mani mīliet.
*Röster i radio-TV – agrāk izdots iknedēļas laikraksts Zviedrijā.
augusts 19, 2011 plkst. 8:00 pēcpusdienā (Pūčošanās, Standarta situācijas, Tāpat)
Tags: darba romance
Atļaušos gan šoreiz Džeromu mazliet pārfrāzēt: Disatvandages of working in the same workplace with pair of wanna-be lovers. Close enough, eh?
Džeroms savā neaizmirstamajā darbā stāsta par kādu pārīti, ar kuru dalījis dzīvesvietu un, lai kur viņš ietu, lai kā censtos no viņiem izvairīties, vienmēr neglābjami saskriesies ar viņiem. Līdzīgi tā arī man šodien.
augusts 15, 2011 plkst. 7:58 priekšpusdienā (Tāpat)
Tags: bērni, murgs, pamatskola, pilnmēnesis, pilnmēness
Kad mācījos pamatskolā, man bija dienasgrāmata. Nu tā, skolas, kur jāieraksta stundas un datumus un mēnešus. Un tad vienu dienu mēs ar Sabīni un Anci garlaikodamās viņu ķēpājām. Sanāca gluži jauns un gramatiski nepareizs teiciens: pilnmēnesis spīd logā (un kutina man nāsi). Dienasgrāmata jau izmesta, teikums atmiņā palicis.
Vakar pilnmēnesis indeed spīdēja man logā un izraisīja ļoti nepatīkamas sekas. Man nav problēmu ar murgiem – esmu tos akceptējusi kā daļu no sevis un neizbēgamu miega sastāvdaļu, taču kaut kā pēc šīs nakts murga vēl brīdi nespēju aizmigt. Pats par sevi it kā nekas īpašs – lietus, autobuss un pēkšņi esmu mājās, kur mamma man uzdod aplaistīt trīs mājā esošās orhidejas. Ar pirmajām divām tieku galā itin labi, bet trešā atrodas krietnu gabaliņu tālumā, lejā, pie ozola (jā, mājas pēkšņi bija lauku māja un orhideja pēkšņi bija smuki iestādīta podiņā un nolikta pie ozola. Kāda velna pēc man viņu vēl bija jālaista, nezinu). Dārzs tāds smuks, viegli aizaudzis, bet citādi ok. Fonā skan nomierinoša mūzika, nu no tām, ko liek fonā meditācijas laikā. Brienu lejā, apleju to nabaga pludojošo orhideju, pagriežos un saprotu, ka mani sauc. Bet tā klusām un daudz cilvēku vienlaikus. Un tad aptveru, ka mājās varu tikt tikai pa vienu taciņu, kuru no visām pusēm ietver krūmi un krūmos ir paslēpušies bērnu rēgi, kuri grib mani dabūt sev. Iekšā galvā saprāta balss saka, ka tagad tikai nedrīkstu izrādīt, ka zinu, ka viņi te ir, nedrīkstu izrādīt bailes, tāpēc lēnā solī eju atpakaļ, neatskatos, vienkārši stūrgalvīgi eju un tad mani sāk ķert mazas rokas, es raujos ārā, sāku skriet, paklūpu, jūtu kā mani velk iekšā un saprotu, ka vienīgais glābiņš ir saukt kādu palīgā. Un pamodos pati no sava kliedziena. Vai tas bija īsts – nezinu, bet galvā skanēja labi.
Piespiest sevi aizmigt atkal ilgi nevarēju. Likās, ka pilnmēnesis mani apgādās ar jauniem sapnīšiem.
augusts 13, 2011 plkst. 12:41 pēcpusdienā (Tāpat)
Tags: kurjers, Madara, Pink Floyd, The Smoking Caterpillars, tomātu zupa
Joprojām dzīvoju tādā kā vieglā vakardienas eiforijas atblāzmā – The Smoking Caterpillars, kam sekoja divvientulība ar Pink Floyd. Iekšēji sajūta kā guļot uz piepūšamā matrača Ķesterciema līcī.
Vakar piedzīvoju vienkārši klasisku murxxismu. Esmu iecienījusi Madara produktus un, kā zināms, viņiem vēl nupat bija kārtējā akcija ar -40% atlaidi visai produkcijai. Iepirku nepieciešamo un sāku gaidīt kurjeru. Saņemtajā e-pastā bija norāde, ka provizoriskais piegādes datums ir 12.08. Tā nu visu dienu nosēdēju klausīgi mājās gaidot kurjera zvanu. Ap pulkstens 17 sapratu, ka diezgan, droši vien neviens neatbrauks, un gāju vannā. Un, surprise, surprise!, pēc 10 min, brīdī, kad esmu ielikusi kondicionieri (Madara, btw), zvana telefons. Pēc 5 minūtēm būšot klāt. Tā nu lecu laukā un žigli ģērbos. Matus gan nācās pārmazgāt.
Un tagad… tagad es iešu taisīt tomātu zupu pēc šīs receptes.
augusts 2, 2011 plkst. 1:51 priekšpusdienā (Standarta situācijas, Tāpat, Zinības)
Tags: dzeja, Klāvs Elsbergs, kretīni, latviešu valoda, Pērkons
Pie manis šodien Klāvs atnāca ciemos un ilgi sēdēja un skatījās. Un tad es atcerējos latviešu valodas pasniedzēja teikto par Elsbergu:
“Klāvs Elsbergs ir viens no retajiem latviešu dzejniekiem, kura nāve viņa dzeju nav glorificējusi – tā bija lieliska vēl viņam dzīvam esot. ”
Tā gan.
 | Mr ziņā Katarse |
 | Garapastaiga ziņā Pašvērtējums, vērtējums un… |
 | Mareks ziņā Vaļības diena |
 | Vilis ziņā Ultimate challenge I |
 | Gatis ziņā Latvija – Spānija, 13.10… |
