Iesvētības

Tā kā esmu jaunizcepta velobraucēja un nevaru ciest mīcīšanos sabiedriskajā transportā karstā laikā, atmetu visus brīdinājumus par tveicīgo laiku un sirdstriekas iespējamību, un devos maršrutā Iļģuciems-Vecrīga uz darbu. Darbiņus apdarījusi, ap pulkstens 20.00 sāku domāt par mājās braukšanu. Pa logu novērotais leicināja, ka ārā līst, mazliet nepatīkami, bet paciešami – nebūs jau pirmā reize pa lietiņu pabraukāties un gan jau drīz pāries un tā…

Izejot ārā pa durvīm mani gan sāka mākt nelāgas nojausmas, ka tik drīz viņš nepāries vis, bet sakodu zobus, lecu virsū un metos mīt pedāļus. Izbraucot no Vecrīgas, mati jau pilēja, pārbraucot pāri Vanšu tiltam, manā apģērbā nebija nevienas sausas vietiņas. Atmetu domu par aizbraukšanu mājās un iebraucu Olimpijā, vismaz sausas drēbes dabūt un lietusmēteli nopirkt. Pavadīju tur krietnas 40 minūtes, pa ceļam iegādājoties vēl vakariņas. Tā bija daļa kļūdas, jo, brīdī, kad iznācu no iepirkšanās centra, bija sācies jau negaiss un krietni satumsis. Nu man beidzot bija iespēja pārliecināties par faktu, no kura jau sen bijos – priekšējais lukturītis no tiesas nedarbojas!
Padevos un, pie katra zibšņa saraujoties, devos ceļā. Ātri vien konstatēju, ka no lietusmēteļa dižas jēgas nebija, jo ūdens nu jau gāzās straumēm un tas, kas nenokļuva aiz apkakles, ielauzās citos, man neizprotamos, veidos.
Braucot pa Raņķa dambi, pēkšņi sāku apjaust, ka šobrīd daru to, kas atrodas manas mātes “nedrīkst” listē – braucu zem kokiem, turklāt vēl manas gazeles rāmis ir no tērauda. Mana prāta racionālā drusciņa pārstāj darboties, savukārt lietus sāk gāzt vēl trakāk – jūtos kā zem ūdenskrituma. Nogriežoties pa veloceliņu no Raņķa dambja, tieku zem kokiem un nu jau man ir vienalga – uzgāzīsies kāds koks uz galvas vai ne, galvenais lai pierimst lietus, še tev, tiekot līdz Kuldīgas ielai vairs nevar saskatīt, kur ietve, kur velo celiņš, kur zāle, kur apmale un drīz vien arī, kur cilvēki.
Izbraucot uz Dzirciema ielas sākas jauns pārbaudījums – pretvējš, kurš veikli norauj kapuci un mana galva nu ir pilnībā pakļauta dušai. Apzinoties, ka palikušas vien 10 minūtes, sakožu zobus un minos, ignorējot lielāko daļu sarkano gaismu, pie vienas gan apstājoties un savā bezgalīgajā gudrībā uzlieku kapuci atpakaļ. Dārgais lasītājs droši vien spēj iedomāties, kas notiek ar kapuci lietus laikā un kas notiek ar cilvēku, kad viņš šādu kapuci izlemj uzlikt galvā. Izlamāju visus svētos un mazāk svētos, pa starpu piesaucot arī nelabā vecmāmiņas mazdēlu. Bet nu jau pēdējās piecas minūtes, pēdējā ignorētā sarkanā gaisma, pēdējais niknais stiepiens, kurā jau vairs nejūtu savas rokas un pēdas, un nu jau slēdzu vaļā durvis, lieku tējkannu vārīties, salaižu vannā ūdeni un tad jau viss ir labi. Un tagad vismaz zinu, ka abas ar gazeli varam tikt cauri vissliktākajos laika apstākļos.

Slavas aptraipīšana

Tikai vēlējos oficiāli un skaļi paziņot, ka man nav ne vismazākā sakara nedz ar pūcingu, nedz ar pūčošanu, nedz arī pati šo netikumu piekopju. Kā arī izsaku dziļu nosodījumu termina tulkotājam – pūčošana? Srsly? Izklausās pēc apzināta kaitējuma man.

Durvis aizveras: cik ilgi stāvēšu koridorā?

Šodien spēru nākamo lielo soli savā attīstībā: iestājos universitātē.

Šādam solim gatavojos jau teju gadu un tieši tik konkrētam solim gadavojos jau pu sgadu. Visi par un pret jau izsvērti, plāns sastādīts, bet tagad, kad papīri jau parakstīti un esmu jau ieskaitīta studentos (jap, bez rezultātu gaidīšanas!) kājas beidzot aukstas. Līdzīgi kā bija uz Porto pārceļoties – kamēr gaidīju izdevīgu brīdi biļešu pirkšanai, iekšā bija burvīga nevarusagaidīt sajūta, kas pēc biļešu iegādes pārtapa mežonīgā histērijā (raudāju stundu no vietas).

Arī šodien paguvu viegli apraudāties. Budžeta cerībās manā galvā iespiedās doma pārkārtot CE angļu valodā un latviešu valodā. Neapdomāts darīts. Pieteicos latviešu valodas kursiem, pieteicos eksāmenam. Pēdējo nedēļu rezultāti rādījās murgos (angļu valodā nemainīgs A līmenis, latviešu valodā svārstījās no C uz D). Šorīt pilnīgi bezcerīga un sašļukusi braucu saņemt savus mazos un niecīgos līmenīšus. Bāla, dreboša, negulējusi. Jutos it kā mana nākotne šobrīd atrastos niecīgā kabinetā Baznīcas ielā, uzrakstīta uz niecīgas papīra lapiņas. Nedroši iegāju kabinetā, apjautājos, vai iespējams saņemt rezultātus un tā…

Te tagad neliela atkāpe un milzīgs virtuāls paldies manam latviešu valodas kursu pasniedzējam J. Zālītim. Vismaz uz eksāmena laiku jums izdevās mani samācīt gana labi, jo…

Uzzināja manu vārdu, uzvārdu. Ļoti jaukā un vienmēr laipnā LU darbiniece aizgāja pēc mana sertifikāta un, plati smaidot, pasniedza man. Paskatījos lapiņā, tajā mazajā, niecīgajā A4 formāta lapiņā, un acis pieplūda asarām. Manī bija neliels cerību stariņš, ka varētu būt latviešu valodu nolikusi uz B. Pavisam maziņš, tāds nedrošs. Bet, ko domājies, man pretī laipni smaidīja nevis B līmenis, nevis C līmenis, kā jau tas parasts mana tipa meitenēm, bet gan veseli divi burvīgi, mīlīgi, lepni A līmeņi.

Skumji, bet viens no manas dzīves triumfa mirkļiem :)

Un tagad lieku mieru šim savārstījumam un dodos uz virtuvi nomazgāt krūzīti – laiks pamest neviesmīlīgās darba telpas!