Zaudēt visas savas dzīvības miegā

Šonakt sapņoju, ka mani pakar par valsts nodevību. Atceros, kā lūdzos, lai tas notiek ātri un bez sāpēm uz ko bende atbildēja, ka neko nevarot apsolīt, jo reizēm cilvēki spirinoties pat 10 minūtes. Bet bija viegli, kā aizlidot, vienīgais tas, ka tik ļoti, ļoti negribējās mirt. Būt tik jaunai un viss, čušš, nonāc vai nu debesīs vai ellē.

Neteikšu, ka šis sapnis būtu kas īpašs. Tieku galināta savos sapņos ne reizi vien, kārta gan pirmoreiz.

Visspilgtāk man atmiņā palicis sapnis, kurā tupu uz ceļiem uz klona grīdas, tādā standarta lauku virtuvē ar malkas plītiņu, kurā priecīgi sprēgā liesmas. Man pie galvas pielikts revolveris. Saku, ka man taču pienākas vēl pēdējais zvans. Saņemu telefonu, zvanu kādam savam draugam un saku: Čau, man šobrīd pie galvas pielikta pistole, mani tūlīt nošaus.

Nākamais, ko atceros, ir izmisīgs skrējiens pa mežu, tālāk prom, tālāk prom. Bet tās izjūtas tur tupot, jūtot auksto metālu pie galvas, vajā mani jau gadus trīs – četrus, ja pat ne vairāk…