Pūče izlīdzēja mājasdarba tapšanā

Mazie prieciņi

Šodien iekūlos situācijā, kādā nekad nebiju domājusi iekļūt. Šādu tādu iemeslu dēļ biju aizceļojusi līdz Spicei. Bezmērķīgi klaiņoju pa veikaliem, mēģinot atšķetināt domu mudžekli, kad pēkšņi dzirdu:

– Meitenīt, jums ir dabīgie nadziņi?

Briesmu sensori manī sarosās un atceros, ka uz šo jautājumu vajadzēja atbildēt vai nu ar jā vai nē, bet… neatceros!!! centos izbraukt ar veco labo “Jā, bet diemžēl mani tas neinteresē”. Parasti no priecīgi smaidošajām meitenēm šādi var atkratīties, bet šoreiz patrāpījās biedējoši smaidošs puisis. Neatlaidīgs tips.

– Nu bet, meitenīt, vai tiešām nevēlaties uz piecām minūtītēm paklausīties! Izdarīt šodien sev kādu prieciņu.

– Nē, nē, paldies, tiešām nē.

Noliecu galvu vēl zemāk un paātrinu gaitu. Tālumā redzamas Elkor gādīgās durvis. Un dzirdu kā man aiz muguras skan soļi un saucieni:

– Meitenīt! Jums nepatīk mazi prieciņi? Jums nepatīk mazi prieciņi? Mazi prieciņi? Nu gan…

Nu gan no tiesas…

Kā izgāju cauri visiem elles kambariem

Pamodos šorīt īsi pirms desmitiem, pēc pāris stundām nemierīga miega. Liktenīgais 13. maijs… ko tas man atnesīs? Vai paziņojumu no darba vadītājas, ka nā ni – viņas parakstu man nedabūt? Vai arī darba iesietuvē man paziņos, ka pēdējie vāki ir izpārdoti? Vai varbūt pēkšņi printeris atteiksies darboties, vai varbūt… varbūt… varbūt….

Bet nu tā pamazām un pa drusciņai. Kur mēs palikām? Ak jā… pamodos šorīt īsi pirms desmitiem, pēc pāris stundām nemierīga miega. Žigli dušā un tad atpakaļ pie vecā, labā, nomocītā Lenovo un piebeigt tēzes un ievadu. Ap 11 esmu galā, un nu lapu pa lapai viss tiek izdrukāts. Divos eksemplāros, tēzes atsevišķi piecos. Salieku smuki visu pa mapītēm, piesakos uz aizvešanu līdz Rīgai un vienos esmu galā. Seko došanās uz liktenīgo kabinetu pēc liktenīgā paraksta.

Ārā iznācu trīsošām kājām, rokās turot mapīti ar diviem tik svarīgiem parakstiem… Un mani nopakaļ pavadīja sauciens: sāc jau strādāt pie prezentācijas!

Savācamies pulciņā un pamazām dodamies uz Merķeļa darbnīcu, veikt lielos iesiešanas darbus. Ticiet vai nē, bet visi vāciņi vēl nebija izpirkti turklāt es pamanījos kaut kādā neparastā veidā iešmaukt bez rindas. 15 minūtes viens darbiņš, 15 minūtes otr, un divi skaisti eksemplāri jau man rokās. Momentā atrodu pirmo kļūdu, bet who cares..

Ceļš atpakaļ uz universitāti… labu gribot, šodien uzvilku smukās, jaunās papēžkurpes. Sāku nožēlot… Tā vai citādi, streipuļojot vai taisni, līdz universitātei ir tikts. Nākamais solis – studiju metodiķe. Šajā brīdī es piebremzēšu un izteikšu savus visdziļākos paldies Sintijai, jo viņa nekad nav atteikusi palīdzību un nekad nav uz mums rējusi, lai cik arī muļķīgi mēs neuzvestos un lai arī kādā brīdī neierastos.

Nu jā, atkal novirzījos no temata. Nu jā, studiju metodiķe mums piešķir savu parakstu un mazas lapiņas uz kurām jāsakrāj zīmodziņus, ka neizzogam bibliotēkas, nededzinām kojas un nepaturam savas vecās apliecības. Domadiems tālāk uz nodošanas punktu, kur jau ir sastājusies gara rinda. Dzirdami šausmu stāsti par izbrāķētiem darbiem, lineāliem un garām sarunām, taču realitātē tiek mierinoši uzsmaidīts, salīdzināti nosaukumi un uzzinu sava oponenta vārdu un uzvārdu.

Un jau atkal, pamazām pamazītiņām, klibojot un streipuļojot, pametu universitāti, lai dotos uz darbu…

Puuche vs. popkultūra

Sākšu ar to, ka uzreiz, lai kādam nerastos pārpratumi, saku – neuzskatu sevi par 60-70to gadu garu un daļu no LSD kulta. Mani vienkārši šis periods saista, interesē, vilina.  Nu jā, un tā laika mode, protams.

Šovakar man bija samērā padrūms noskaņojums sakarā ar neveiksmēm bakalaura darba radīšanas procesā, tādēļ pļāpājot ar kādu draugu (sauksim viņu par MrY), palūdzu, vai viņš nevarētu man ieteikt ko agresīvi šizīgu klausāmu. Viņš no savas puses piedāvāja Guano Apes un Merilinu Mensonu, kurus es pieklājīgi noraidīju, ar nožēlu ieminoties, ka man diemžēl ir tikai Jefferson Airplane, kurus par agresīviem nenodēvēsi.  Nākamā frāze mani samulsināja: Par tādiem gan neesmu dzirdējis. Neticībā man elpa aizrāvās, bet nu labi. Sameklēju džekam populārākos gabalus – White Rabbit un Somebody to Love. White Rabbit dzirdējis nebija, bet Somebody to Love vai tik neesot kādā reklāmā skanējis. Apjautājos par Dženisu Džoplinu. Esot dzirdējis par tādu mākslinieci, bet kas viņa tāda, to gan nezinot. Un beigu beigās, piedāvāja man noklausīties kādu interesantu jaunražojumu Ting Tings  That’s Not My Name, sakot, ka esot līdzīgi JA.

Nu lūk, es samulsu. Puisis nav nekāds padsmitgadnieks, iet jau uz trīsdesmitiem. Un tomēr – popkultūras paverdzināts. Es šobrīd visā stingrībā nepiecērtu kāju pie zemes un nesaku: popkultūra ir slikta! Es saku, ka man viņa nepatīk. Un vēl es apgalvoju, ka 99% mūsdienu popmūzikas ir zemas kvalitātes, vienveidīga un bez jebkādas identitātes.

Gadījās pāris reizes aiziet Vecrīgā uz subkultūru lekcijām. Notiek tādā mazā krodziņbārā, vada hippiji.lv redaktore Līva. Viena no lekcijām bija tieši par LSD kultūru un ietvēra sevī ne tikai LSD rašanās vēsturi un ieskatu citās halucinogēnajās narkotikās, bet arī ieskatu tā laika cilvēkos un mūzikā. Sagadīšanās pēc tas notika drīz pēc Fear and Loathing in Las Vegas noskatīšanās, tādējādi mani iepriekšējie uzskati sāka viegli transformēties, ļaujot man uz visu paskatīties arī no cita, ne tikai no vecā, labā mietpilsoņu rakursa. Un man žēl visu to cilvēku, kuri nespēj izrauties no sava “labi-slikti” rāmja un tā vietā, lai vienkārši akceptētu vai noraidītu, censtos izprast. Es pati uz to vēl esmu tikai ceļā un ļoti labi apzinos, ka manas ieaudzinātās vērtības joprojām spītīgi raujas priekšā pirmās, tomēr es cenšos saprast un akceptēt un tā vietā, lai atļautu Eiropas Hitu Radio izvēlēties manu mīļāko dziesmu manā vietā, es par to izlemju pati ;)