Šonakt piedzīvoju skaistāko ainu kāda man jebkurā sapnī ir bijusi. Gulēju augstu kalna galā uzceltā guļbaļķu būdiņā, kad pēkšņi pamodos no putnu čivināšanas. Pacēlos sēdus un redzēju, ka pa puspievērtajām durvīm iekšā spīd zaļgana rītausma. Es biju laimīga.
Asā kontrastā. Šobrīd sēžu darbā un komunicēju ar cilvēkiem, kuri vienmēr jūtas nelaimīgi un karsti vēlas lai arī citi justos nelaimīgi. Rezultātā mūsu starpā norisinās nogurdinoša cīņa, jo mēs cenšamies justies viens par otru pārāki. Cīņa ir nevienlīdzīga, jo šeit esmu tikai es, bet viņu ir kādi pārsimts tūkstoši.
Pamazām atkal sāku aizdomāties par mehāniskajiem elfiem. Jūtu, ka viņi nenāks. Viņiem šeit nekas nav meklējams. Cilvēks viņiem nav derīgs, nav vajadzīgs, nav lietojams pat kā izpētes objekts. Attīstot medicīnu, cilvēce ir iemācījusies apturēt evolūciju; jebkura garīga vai fiziska mutācija tiek nospiesta uz ceļiem un tev būs iekļauties standartos! Jā, labi, ir daudz un dažādu sabiedrību, bet visām sabiedrībām ir savi standarti un tev ir jāiekļaujas tās sabiedrības standartos, pie kuras tu vēlies piederēties! Visam ir standarti, hipijam būs standarti, modam būs standarti, bītņikam būs standarti. Pieslīpējies tiem, un dzīvosi.
Vecas patiesības, bet dotajā brīdī man baigi sāp ;)
P.S. Baigi traki noderētu tagad “skudru pūznis”. Anyone?
