Darbs svētdienā

Šonakt piedzīvoju skaistāko ainu kāda man jebkurā sapnī ir bijusi. Gulēju augstu kalna galā uzceltā guļbaļķu būdiņā, kad pēkšņi pamodos no putnu čivināšanas. Pacēlos sēdus un redzēju, ka pa puspievērtajām durvīm iekšā spīd zaļgana rītausma. Es biju laimīga.

Asā kontrastā. Šobrīd sēžu darbā un komunicēju ar cilvēkiem, kuri vienmēr jūtas nelaimīgi un karsti vēlas lai arī citi justos nelaimīgi. Rezultātā mūsu starpā norisinās nogurdinoša cīņa, jo mēs cenšamies justies viens par otru pārāki. Cīņa ir nevienlīdzīga, jo šeit esmu tikai es, bet viņu ir kādi pārsimts tūkstoši.

Pamazām atkal sāku aizdomāties par mehāniskajiem elfiem. Jūtu, ka viņi nenāks. Viņiem šeit nekas nav meklējams. Cilvēks viņiem nav derīgs, nav vajadzīgs, nav lietojams pat kā izpētes objekts. Attīstot medicīnu, cilvēce ir iemācījusies apturēt evolūciju; jebkura garīga vai fiziska mutācija tiek nospiesta uz ceļiem un tev būs iekļauties standartos! Jā, labi, ir daudz un dažādu sabiedrību, bet visām sabiedrībām ir savi standarti un tev ir jāiekļaujas tās sabiedrības standartos, pie kuras tu vēlies piederēties! Visam ir standarti, hipijam būs standarti, modam būs standarti, bītņikam būs standarti. Pieslīpējies tiem, un dzīvosi.

Vecas patiesības, bet dotajā brīdī man baigi sāp ;)

P.S. Baigi traki noderētu tagad “skudru pūznis”. Anyone?

Par zābakiem

Mani ziemas zābaki nopērkot man bija par mazu. Es vienalga viņus nopirku, jo man viņi ļoti patika. Un viņi bija lēti. Un 38 bija lielākais palikušais izmērs.

Mūsu kopdzīve sākās ar sāpēm. Manām sāpēm, jo katrs solis man sagādāja vienīgi sievietei saprotamas sāpes. Mājās pārnākot kājas vienmēr bija asinīs. Bet es cietos. Man tiešām patika šie zābaki.

Āda spēj iestiepties. Šobrīd zābaki man der perfekti. Ir tikai viens mīnuss. Kopš nežēlīgās viņu pieradināšanas, man uz kreisās potītes joprojām ir atmiņas par šo sadarbību.

Tādēļ jau atkal, par spīti mūsu šā brīža draudzībai, mājās mēdzu pārrasties asiņojošām kājām un joprojām katrs solis sagādā elles sāpes.

Taču es paceļu galvu un drosmīgi pasmaidu, jo… man tie zābaki sasodīti patīk!

Mazās Pūčes Lielie Melnie

Jā, jā, jau dzirdu kādu sakām: maziņš čīkst? Nē, nečīkst, tikai makten noguris.

Kaut nu mehāniskie elfi nāktu ātrāk un iekarotu šo pasauli, lai man ir miers.

Nē, es neesmu pakļauta nedz “zāles”, nedz LSD, nedz kāda cita halucinogēna ietekmei. Vienkārši nav miera.

Eju pa ielu un piepeši apzinos, ka katrs mans ķermeņa loceklis kustas, katrā manā šūnā ir dzīvība un es visa kopā neesmu viena un nekad nebūšu. Manis ir daudz un es esmu daudz kas. Ir viegli apmaldīties. Kaut nu nāktu mehāniskie elfi.

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »