Nē, šis nebūs kārtējais raksts ar apakštematiku – valsts mani nemīl, šoreiz gribu parunāt par ko citu.
Pirms daudziem, daudziem gadiem, kad biju naiva un romantisku ideju pārņemta, abonēju tādu žurnālu tīņiem “Sīrups”. Iknedēļas žurnāls, izdots tiek joprojām. Šķiet mana māsa to lasa. Atceros, ka otrajā lapaspusē vienmēr bija nedēļas jautājums, uz kuru atbildēja uz ielas sastaptie cilvēki. Jautājumi bija dažādi un arī atbildes bija vienlīdz muļķīgas, bet manā atmiņā tomēr ir aizķēries viens jautājums: Ko labu tu esi savā dzīvē izdarījis? Atceros, ka vienā no atbildēm, kāds puisis lepojās ar to, ka nopircis savai bijušajai draudzenei mobilo telefonu, pārējās ir saplūdušas vienā miglā, bet pieļauju, ka varētu būt slīkstošo kucēnu variants vai tml. Bet es… es izlasīju šo jautājumu un paliku klusējot sēžam mūsu viesistabā uz vecā dīvāna un… ES NEVARĒJU IEDOMĀTIES, KO LABU BŪTU SAVĀ DZĪVĒ IZDARĪJUSI! Līdz tam brīdim biju sevi uzskatījusi par labu cilvēku, un tagad, pēkšņi, kā ar mietu pa pieri…
Arī tagad, reizēm vilcienā, reizēm mašīnā, citreiz veikalā, rindā stāvot, es domāju par to, ko labu savā dzīvē esmu kādam izdarījusi cilvēkam. Laiku pa laikam noziedoju kādu latu dzīvnieku patversmei vai īpaši kādam dzīvnieciņam, iemetu kādu santīmu vecajām tantēm, kas stāv ar margarīna kastītēm, sagaidu savu vīrieti ar vakariņām (nosacīti labs darbs, jāatzīst), bet katru no šīm darbībām tomēr vada arī personīgi iemesli. Apziņa, ka mana naudas artava dos prieku šunim vai kačim, sagādā man gandarījumu un labu sajūtu, apziņa, ka mans vīrietis būs paēdis un neīgņosies, sagādā man patīkamu vakaru. Tātad, principā visi mani “labie darbi” nav labi darbi per se, bet gan darbības mana egoisma apmierināšanai un sirdsapziņas pieklusināšanai.
Varbūt jau atkal vajadzētu pagulēt gultā, stingi blenžot griestos un padomāt par to, ka tomēr esmu vairāk nekā slikts cilvēks. Esmu arī liekulīgs cilvēks.
