Labdarība vai ļaundarība, vai ignorance?

Nē, šis nebūs kārtējais raksts ar apakštematiku – valsts mani nemīl, šoreiz gribu parunāt par ko citu.

 

Pirms daudziem, daudziem gadiem, kad biju naiva un romantisku ideju pārņemta, abonēju tādu žurnālu tīņiem “Sīrups”. Iknedēļas žurnāls, izdots tiek joprojām. Šķiet mana māsa to lasa. Atceros, ka otrajā lapaspusē vienmēr bija nedēļas jautājums, uz kuru atbildēja uz ielas sastaptie cilvēki. Jautājumi bija dažādi un arī atbildes bija vienlīdz muļķīgas, bet manā atmiņā tomēr ir aizķēries viens jautājums: Ko labu tu esi savā dzīvē izdarījis? Atceros, ka vienā no atbildēm, kāds puisis lepojās ar to, ka nopircis savai bijušajai draudzenei mobilo telefonu, pārējās ir saplūdušas vienā miglā, bet pieļauju, ka varētu būt slīkstošo kucēnu variants vai tml. Bet es… es izlasīju šo jautājumu un paliku klusējot sēžam mūsu viesistabā uz vecā dīvāna un… ES NEVARĒJU IEDOMĀTIES, KO LABU BŪTU SAVĀ DZĪVĒ IZDARĪJUSI! Līdz tam brīdim biju sevi uzskatījusi par labu cilvēku, un tagad, pēkšņi, kā ar mietu pa pieri…

Arī tagad, reizēm vilcienā, reizēm mašīnā, citreiz veikalā, rindā stāvot, es domāju par to, ko labu savā dzīvē esmu kādam izdarījusi cilvēkam.  Laiku pa laikam noziedoju kādu latu dzīvnieku patversmei vai īpaši kādam dzīvnieciņam, iemetu kādu santīmu vecajām tantēm, kas stāv ar margarīna kastītēm, sagaidu savu vīrieti ar vakariņām (nosacīti labs darbs, jāatzīst), bet katru no šīm darbībām tomēr vada arī personīgi iemesli. Apziņa, ka mana naudas artava dos prieku šunim vai kačim, sagādā man gandarījumu un labu sajūtu, apziņa, ka mans vīrietis būs paēdis un neīgņosies, sagādā man patīkamu vakaru. Tātad, principā visi mani “labie darbi” nav labi darbi per se, bet gan darbības mana egoisma apmierināšanai un sirdsapziņas pieklusināšanai.

Varbūt jau atkal vajadzētu pagulēt gultā, stingi blenžot griestos un padomāt par to, ka tomēr esmu vairāk nekā slikts cilvēks. Esmu arī liekulīgs cilvēks.

Depresija?!

Agrs rīts. Sēžu vilcienā virzienā uz Rīgu. Jaunogrē man blakus apsēžas mamma ar diviem skolas vecuma bērniem. Viens, guļošs, varētu būt kādā 2. klasē, otrs, nemītīgi runājošs, 4.klasē. Ceturtklasnieks nemitīgi vārās un ne jau par bērnu lietām, bet par to cik viss ir slikti. Māte tikmēr cenšas atrast kādu pozitīvu stariņu viņa tumšajā bēdu mākonī. Pēkšņi, paskatoties pa logu, viņa iesaucas:

– Bet, dēliņ, paskaties kā smuki sasnidzis!

Uz šiem vārdiem dēls tikai paraustīja plecus un pareģoja:

– Tas tāpat rīt būs nokusis.

Tillgäng Agent

Pēdējā laikā jūtos kā zemē iemīta. Iekšā vairs nav ne mazākās entuziasma kripatiņas. It kā būtu iebāzta Odrijas skrejritenī un tikai joņotu un joņotu, blenžot uz skapi un iztēlojoties, ka, ja pietiekami ātri un cītīgi skriešu, ieskriešu skapī.
Ceļojuma aprakstu nepabeidzu. Un nepabeigšu. Sakiet paldies atjautīgajam komentētājam, kuram ir izdevies apklusināt mani.

Sakopoju savus pēdējos spēkus un gatavojos doties pretī kārtējam pazemojumam rītdien. Vācu valoda ir mana Vilma Rapa.

Priecīgus Ziemassvētkus.