Latvija-Spānija. 15. – 16.10.

Pamostamies ap 8 no rīta un neba nu labprātīgi – kādam ārā ļoti aktīvi gaudo signalizācija. Plati žāvājoties pieceļamies, sakopjamies un paēdam, un tad jau var doties tālākā Porto izpētē.  Izčekojamies no hosteļa un ar smagajām somām dodamies tālāk.. Drīz vien saprotu, ka jaciņa ir gluži lieka, jo gaisa temperatūra varētu būt jau savi 22-23 grādi (pulkstenis ir ap 09:30). Klīņājam, klīņājam līdz ar mums sakarus izveido abi biedri un tiek norunāta tikšanās 10:30 upes krastā, lai izbaudītu tūristu atrakciju – 7 tiltu apskates brauciens ar kuģīti pa upi. Šis joks izrādās kursē tikai reizi stundā un braucienu 10:30 jau esam nokavējuši, tādēļ tiek iegādātas biļetes uz 11:30 un atlikušo starplaiku nododamies pētniecībai un tālākai klaiņošanai.

Pats brauciens pa upi nav nekas īpašs – parasta uz tūristiem vērsta atrakcija, ar kuru tīri labi var nopelnīt – viens brauciens maksā 10 eiro.  Skati, protams, ir skaisti, taču šādējādi nesanāk pilsētu līdz galam izbaudīt un izgaršot.

Izbraukājušies nolemjam vēl biki, biki pasirot pa kādu mazu pseido-indiešu veikaliņu un tad nolikt mantas un doties uzēst iepriekšējā vakarā atrastā ķīniešu restorānā. Paēdam un dodamies pastaigās katrs uz savu roku. Man personīgi šī pastaiga sagādāja vienu no skaistākajām Porto atmiņām, jo izdevās apmaldīties, tādējādi atklājot vēl jaunas un jaunas Porto šķautnes, satikt onkuli, kurš, neskatoties uz to, ka  runājam viens otram svešā mēlē, spēja man palīdzēt, izdevās arī  atrasties – turklāt tieši laikā, izdevās atklāt Porto mistiski-maģisko pusi un ieelpot pēdējās Porto smaržas.

Visi kopā tiekamies iepriekš sarunātā vietā tieši 16:30. Aizdodamies pakaļ mantām, sirsnīgi atvadāmies no Lienes & co un dodamies uz staciju iegādāt metro biļetes un tad jau arī uz pašu metro. Pa ceļam ieraugām termometru, kurš ziņo, ka ārā ir 28.5 grādi.

Ceļš līdz lidostai šķiet pagalam īss. Ar grūtībām izdodas sevi piespiest atgriezties lidostā un iziet drošības pārbaudi – man izdodas izveidot sastrēgumu pie slīdošās lentas, jo nekādi nevaru izņemt jostu un beigās apjūku tik ļoti, ka piemirstu izņemt no somas šķidrumu maisiņu. Nekas, tiku cauri šā vai tā. Izbaudām pēdējos siltos Portugāles soļus ejot uz lidmašīnu un tad jau iekāpjam un viss ir galā.

Ielidojam Žironas lidostā ap 23.00 naktī. Ir auksts, vējains un viss ir slikti, turklāt vēl jāgaida līdz autobusam 23:30.  Autobusa šoferis visiem liek somas likt bagāžniekā. Man un biedriem vēl izdodas ar savām milzu somām pašmaukt viņam garām, bet Filipu pieķer un viņam nākas līst atpakaļ aukstumā un nolikt somu kopā ar pārējām.

Ap pusnakti esam Žironas autoostā un sākam meklēt ceļu uz hosteli. Nākamajā dienā secinājām, ka esam viņam gandrīz garām gājuši, bet kaut kā viss gājiens ievilkās pusstundas garumā prasot palīdzību ne vienam vien vietējam iedzīvotājam. Beigu beigās kaut kādā neaprakstāmi neparastā veidā, bez kartes, ar mazu google maps gabaliņu rokās, ieejam Žironas hostelī, piebrienam pie recepcijas, tiekam pie numuriņa, samaksājam kaudzi naudas un dodamies augšā. Tur sastopam kaimiņu – kārtīga izmēra piemigušu korejieti. Iespējami klusi pārģērbjamies, atritinām guļammaisus un lienam čučēt. Joprojām ir auksti.

Porto. 14.-15.10.

Uzmodināti necilvēcīgi agri, pamazām sākam gatavoties security iziešanai – lidmašīna izlido īsi pēc 8. Ejot cauri pasu kontrolei, atbildīgais onkulis ieskatās manā pasē un priecīgs savā ārzemniekiem raksturīgajā akcentā pasaka “paldies”. Sīkums, tomēr patīkami. Aizčāpojam līdz savai izejai, sabrūkam uz krēsliem un gaidām, gaidām, gaidām. Izdzeru glāzi nesaprātīgi dārgas tējas (Duty-free veikali? WTF?) un sāku izjust jau zināmu prieku par iespēju beidzot tikt prom no šejienes. Šoreiz lidmašīna ir tukšāka un abi ar dzīvesbiedru varam pēc patikas izvēlēties sēdvietas.
Pēc nepilnām divām stundām nolaižamies Porto. Viss kā pa miglu. Spilgtākā atmiņa – sajūsmināta portugāliete, kas tualetē ir atklājusi automātiskos krānus. Ārkārtīgi iepriecina informācijas centri, kuros visu izskaidro labā angļu valodā plus vēl tiec pie bezmaksas pilsētas kartes, kas galu galā izrādās ļoti noderīga, jo Latvijā Porto karti tā arī neatradām.
Izejot ārā no lidostas, patīkami pārsteidz gaisa temperatūra – lai arī tur ir tikai 9 no rīta, gaiss ir kādus 20 grādus silts. Līdz pašai Porto tikt var ar speciālu metro un brauciena ilgums līdz Porto centram ir savas 40 – 45 minūtes ilgs. Izkāpjam stacijā “Lapa” un dodamies sameklēt hosteli. Trīsreiz apmaldāmies, sadusmojamies vispirms uz karti, pēc tam uz GPS un pēc tam vēl arī uz e-pastā sniegtajiem norādījumiem un beigu beigās vajadzīgo ielu atrodam tikai, kad kāds patīkams vidēja vecuma portugālis pienāk klāt un piedāvā savu palīdzību.
Hostelī mums ir ierādīta maziņa kabatiņa divām personām ar tualeti un duškabīni aiz plāna aizslietņa. Dušā maķenīt atsvaidzināmies, saķemmējamies un nomainām drēbes un tad arī esam gatavi nodoties Porto apskatei.
Pirms turpinu, vēlētos piebilst, ka Porto nebija šī brauciena mērķis, bet tikai papildpietura un es pat iesākumā īsti nevēlējos šo pilsētu apmeklēt.
Izejam ārā, kur ir jau kādus 25 grādus karsts, un ejam palīgā diviem draugiem atrast viņu mājvietu – viņiem ir sarunāta vieta izmantojot Couchsurfing pie kādas latvietes. Galvenā norāde ir “pie upes”, tā nu sākam ar upi. Porto ir savāda pilsēta. Tiek uzskatīta par septiņu tiltu pilsētu. Septiņus tiltus tā arī nesaņēmos saskaitīt, bet nu savus 7< pakalnus gan. Kamēr tu izkāpelējies augšā-lejā, augšā-lejā virziens uz upi jau ir pazudis un tā nu tu tur pusizmisis stāvi uz ielas stūra, ar karti rokā, mēģinot atrast, kur pie velna tu esi, jo Porto ielu nosaukumi ir retums, turklāt izvietoti neparastākajās vietās un veidos. Atrodas vēl kāds izpalīdzīgs portugāļu kungs cienījamos gados, kurš norāda virzienu plaši vicinoties ar rokām. Elsdami, pūzdami rāpjamies tālāk. Līdz upei tiekam, bet līdz norunātajai vietai gan ne. Beidzot izdodas sazvanīt latvieti Lieni un viņa paskaidro, ka jāiet esot uz krastu, kur kafejnīcas un kuģīši. Tādi redzami tikai jaunākajā Porto daļā, bet mēs dzīvojam Porto vecpilsētā. Nē, nē, nekam nav jāiet pāri, kāpiet lejā, tur viss būs. lai nokāptu lejā, vispirms ir vēlreiz jāuzkāpj augšā un tad jau atkal lejā. Beidzot atrodam Lieni, kura priecīga caur salmiņu sūc kolu, nemitīgi runā un aicina līdzi. Protams, vispirms ir jāuzkāpj kalnā. Viņa pasmejas un saka, ka neesot tālu un drīz būs jākāpj lejā. Protams, protams. Par brīnumu, taisnība vien viņai ir un ātri vien nonākam mazā škērsieliņā, no kurām Porto šķiet sastāv, un ieejam vēsā priekštelpā. Izejam tai cauri un nonākam pie kaut kā fantastiski skaista un reizē biedējoša. Izrādās, lai tiktu līdz Lienes dzīvoklim (ceturtajā stāvā) ir jākāpj pa mazmazītiņām vītņu trepītēm līdz pašai augšai. Trepītes ved pa mājas ārpusi un tās ir tik tuvu dzīvokļu logiem, ka vajadzības gadījumā vari ne tikai ar kaimiņu sasveicināties, bet arī roku paspiest vai kotletes no galda nozagt. Pēc iepazīšanās no dzīvokļa un to īpašniekiem, atvadāmies no kolēģiem un dodamies atpakaļ uz savu hosteli. Pa ceļam vēders sāk aizkaitināti burkšķēt, tādēļ tiek nolemts uzmeklēt kādu kafejnīcu vai restorānu, kas izrādās ļoti sarežģīti. Beidzot izdodas atrast ielu kafejnīcu, kas piedāvā arī siltos ēdienus. Visā visumā kafejnīcas un restorāni ir vienīgais Porto mīnuss. Cenas ir nesamērīgi augstas visās (tūristu pilsēta kā nekā) un pasniegtais ēdiens vismaz šajā nebija samaksātās naudas vērts. Tāpat arī jāuzmanās ar nosaukumiem – laša vietā tiku pie garnelēm. Pēc pusdienām atgriežamies hostelī, kur vienkārši atlūztam uz pāris stundām. Pēc piecelšanās aizejam līdz tuvākajam pārtikas/sadzīves preču veikaliņam un iegādājamies ūdeni un vēl šo to uzkodām, kopā samaksājot tikai mazliet virs diviem eiro. Pārtikas ziņā Porto ir izteikti zemas cenas, tikai vecajā Porto daļā tie ir retums, pārsvarā te atrodami mazie veikaliņi – augļu un dārzeņu būdiņas, “ķīniešu” veikali, kur nopērkams viss sadzīvei nepieciešamais sākot no kurpēm un beidzot ar veļas pulveri, nieciņu bodītes un aptiekas. Par privātveikaliņiem gan jābrīdina, jo tie mēdz vērties vaļā un ciet neatkarīgi no kāda grafika, bet gan skatoties uz to, kāds īpašniekam garstāvoklis.
Pēc iepirkšanās dodamies paklaiņot un nejauši “uzklīstam” virsū kaut kam neaprakstāmi skaistam – Porto Botāniskajam dārzam. Pirmkārt, tas ir milzīgs. Otrkārt, blakus ir ielas, notiek būvdarbi un kņada, bet tur nav dzirdams itin nekas. Treškārt, parks ir sadalīts maziņās kabatiņās – Sentimenta dārzs, Mīlētāju dārzs u.tml. Nekur nekas nav sadauzīts, apskrambāts vai aprakstīts un visam pāri vēdī neaprakstāms miers.
Uz pusseptiņiem ir norunāta tikšanās ar draugiem krastmalā, ierodamies precīzi laikā un atrodam viņus ieturam pusdienas un klāt piedzeram paku vīnu pa 70 eiro centiem pakā. Neesot sliktāks par Latvijā nopērkamo divlatu pudelēs. Kamēr ēstgriba apmierināta, ir jau satumsis un jādomā jaunas atrakcijas. Atklājas, ka ir iespējams ar funikulieri uzbraukt uz tuvējā tilta. Aizčāpojam līdz turienei, piedzīvojam vēl pāris biļešu automātu fail, tomēr beigu beigās funikulieris ir ar mieru mūs uzfunikulierēt līdz augšai, no kurienes paveras fantastisks skats uz naksnīgo Porto. Uz tilta arī atvadāmies no draugiem un paši maldāmies pa mazām, mazmazītiņām ieliņām mājās. Lielākā daļa Porto ieliņu ir bruģētas un tik šauras, ka kļuvušas par vienvirziena ielām vai arī atvēlētas gājējiem. Šķiet esam patrāpījušies uz kādu svarīgu futbola spēli, jo no visiem bāriem skan saucieni un šķind glāzes. Atzīšu godīgi, ļoti omulīgi nav, tomēr viss beidzas labi un ap 21.30, piķa melnā tumsā jau esam atpakaļ hostelī. Apēdam katrs pa siermaizei un sabrūkam gultā.

Latvija – Spānija, 13.10 – 14.10

Pieceļamies relatīvi agri – 06.30. Ar mokām izraušamies no gultām un drebinādamies veicam pēdējās svarīgākās procedūras. Ap 9 ierodamies lidostā, izejam visas vajadzīgās kontroles un mocības un esam jau iekšā. Īsi pirms iekāpšanas, uzzinu, ka Ryanair darbojas pec principa “kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ” – par savu vietu jācīnās ar zobiem un nagiem. Lidmašīna ir pārbāzta un, somas zobos iekāruši, abi ar Filipu atrodam divas brīvas vietas. Tiklīdz iekārtojamies, tiek konstatēts EPIC fail. Aiz muguras sēž divi jaunie vecāki ar mēnešus 9 vecu mazuli, kurš bļauj aizgūtnēm. Ar bailēm sagaidām katru klusuma pauzi, jo jau tagad zinām, ka pēc tās sekos vēl skaļāki brēcieni.
beidzot izkāpjam Londonas Stansted lidostā, samocījušies, saburzījušies un sāpošām galvām. Un sākas jaunais piedzīvojums – 7 stundu nīkuļošana un nākamās lidmašīnas gaidīšana. Nav tik traki – Londonā ir savi 15-16 grādi, vismaz nav jāsalst. Lielākā daļa laika tiek pavadītas ārā sauļojoties. Dotajā brīdī Londonas lidosta saņem manu augstāko novērtējumu, jo īpaši labierīcību jomā.
Vēlu vakarā ielidojam Žironā un, tā kā nākamā lidmašīna gaidāma jau 08.05 nākamajā rītā, novietojamies lidostas telpā uz nakti. Tā bija viena no drausmīgākajām pieredzēm manā mūžā. JO: 1) ir pilns ar limonādes/sviestmaižu/kārumu automātiem, bet neviena kafijas automāta un oktobrī Spānijas naktis nav siltas 2) lai arī http://www.sleepinginairports.com Žironas lidostu atzīst par labu esam, es un mans dibens esam spiesti iebilst – krēsli ir ļoti neērti un cieti 3) 04.00 no rīta mūs pamodina ārkārtīgi pārskaitusies security pārstāve, kura paziņoja, ka mums nekavējoties visu jānoliek pa vietām un vispār vēlams būtu mūsu klaidonīgā paskata kompānijai tīties prom. Acīmredzot tukšajā lidostā trūka sēdvietu.

Maziņš.

Šovakar ķeršos pie pavisam vienkāršas, bet ikdienas dzīvē nepieciešamas īpašības – pieklājības.

Jā, atzīstos, pie šī temata mani ir novedis pēdējās dienās piedzīvotais Rīgas sabiedriskajā transportā.  Tā kā dzīvoju ārpus Rīgas un strādāju un mācos Rīgas centrā, ikdienā sastopos tikai ar vilcieniem un autobusiem, kuru pasažieri parasti ir pārāk noguruši/nepamodušies, lai spētu izrādīt jel kādas emocijas.

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Rudens

Vakar apjautu, ka man vairs nekas nesagādā prieku. Visi seriāli un filmas, ko iepriekš skatījos pat ļoti labprāt, šobrīd tikai kaitina. Iespēja kaut ko plānot tikai nomāc. Un nav ne vienas pašas domas, ko domāt pirms aizmigšanas. Ir nemitīgs bezspēks un jūtos nīkulīga un gļēva.

Turpinot iesākto tēmu

Tā kā pēc ceturtdienas pirmizrādes pāri palika vēl puse sojas paciņas, šovakar nolēmu mēģināt vēlreiz un sameistaroju tortiļas. Recepti ņēmu kā parastajām maltās gaļas tortiļām – bundžiņa pupiņu, mazā bundžiņa kukurūzas, juku jukām viss, kas garšvielu kastītē, tikai šoreiz klāt pieliekot sojas graudiņus. Vispārējais vērtējums: ļoti labi. Liktu teicami, bet diemžēl pildījums tāds pasauss sanāca, būs jāgudro, kā to novērst.

Starp citu, gaļas neēšana man sāk izrādīties samērā izdevīga, šovakar mazliet uz augšu cenu pacēla tortiļu maizīte (1.85 ls paciņā), taču pildījuma reālās izmaksas būtu mazliet zem 1.50 ls – apmēram tik es normāli būtu samaksājusi par gaļu vien.

Pirmā reize

Šovakar pirmoreiz mūžā taisīju sojas ēdienu. Tēma: Boloņas mēŗce ar spagetti.  Sanāca tīri ok, vispār sāku jauno sevi mazliet izbaudīt: ir patīkami apzināties, ka dari kaut ko tādu, kas iepriekš pat prātā nebūtu nācis un agrāk šķistu neiespējams, bet tagad… šovakar labprātīgi un ar prieku sagriezu papriku (nekad neesmu varējusi ciest papriku), piemetu klāt burkāna šķēlītes un mazliet ķiploka, samet visu uz pannas (cepti dārzeņi – mans agrākais ienaidnieks!) un brīdi vēlāk vēl pievieno soju(fuj! smird taču!). Arī tomātu mērces/sulas/pastas, kas vienmēr ir bijušas mani ienaidnieki, pēdējā laikā šķiet samērā kārdinošas.

Viens liels mīnuss visā šajā gaļas neēšanas padarīšanā ir – nekādi vairs nesanāk pārnākt vēlu vakarā mājās un uzmest uz plīts katliņu ar cīsiņiem, tā vietā katru vakaru kaut ko nopietnu jāgatavo. Vai arī jācep zivju pirkstiņus, bet cik tad no tiem ilgi pārtiksi?

Īss rezumē: jauno sevi baudu tikai nepilnu nedēļu, bet jau jūtu, ka ķermenis jūtas savādāk. Vairāk dzīvesspēka un mundruma.