saltas dusmas

Ir pienācis tas rudens brīdis, kad es nespēju izrāpties no gultas bez zosādas. Un izskatās, ka šādi rīti man būs vēl ilgi. Proti, pagājušajā nedēļā pie sienas atradu šādu zīmīti:

plakāts

Man tiešām sanāca dusmas. Nu ftw! Es katru mēnesi godīgi laikā samaksāju savus rēķinus un kas man par to tiek? Labākajā gadījumā netiks atslēgts karstais ūdens.

What comes into your mind (c) A. Taube

Šovakar piedzīvoju samērā neparastu lekciju.  Priekšmets principā dēvējas par Modernismu angļu literatūrā un šodien pēc programmas bija paredzēts Džeimsa Džoisa “Uliss”.

Lekcija tika iesākta ar lūgumu turpmākās 10 minūtes pavadīt pierakstot itin visu, kas tajā brīdī ienāk prātā. man tas likās samērā interesanti, tādēļ nolēmu publicēt savu 10 minūšu sarakstu. Jādomā, ka būsiet vīlušies, bet neiešu jau mānīties un iztēlot sevi gudrāku un dziļdomīgāku.

Tad nu ko…

1. Nope, nothing comes into my mind.

2. I’m going to fail in phonetics exam. Again.

3. EPIC fail.

4. I’d like to know what others are writing.

5. This task may have something to do with dadaism?

6. Do you write “something” with or without “e” ?

7. I’m bored

8. I want Christmas!

9. And again, do you write “Christmas” with or without “h”? F***, I’m lousy wanna-be English-philologist.

10. The last minute, just enough to write the tenth thought. Hmm… I should publish this in my blog… or whatever.

Par maziem astoņkājīšiem un lielām fantāzijas bailēm

Šovakar pārrodoties mājās, mans dzīvesbiedrs sajūsmināts paziņoja, ka mums esot jauns mājdzīvnieks. Vannas istabā esot iemitinājies zirneklis (atkal, tas man atgādināja par mūsu pirmo tādas pašas sugas mājdzīvnieku, šķiet vārdā bija Linards. Es viņu kādā laimīgā dienā pabiedēju zem soliņa un viņš vairs neatgriezās). Bet atgriežoties tagadnē. Kāds zirneklis? Nu tāds trekns, gaļīgs. Domājams, ka izlīdis no cauruma sienā.

Šobrīd nevaru aizmigt, jo acu priekšā stāv skats, kā no cauruma vannas istabā straumēm gāžas milzīgu, melnu zirnekļu bari.

Kā pareizi jāēd bumbierus

Pretēji daudzu cilvēku uzskatiem, mani draugi nav tikai mazi dzīvnieciņi, bet uzturu sirsnīgas attiecības arī ar teļa izmēra mīlulēm. Tā nu ir sagadījies, ka mūsu ģimenē jau vairākus gadus tiek mīlēta un lolota vienkārši burvīga vidusāziešu sugas kucīte, ar nekaitīgu noslieci uz mūsu dārza bumbieriem. Kas ir ievērības cienīgi – viņas ēšanas tehnika. To varētu salīdzināt ar vīna baudīšanu.

Vispirms bumbieris tiek pasmaržots. Pēc tam viņa pavisam viegli pieskaras bumbiera miziņai, bet vēl neiekožas. Tad beidzot seko pirmais kodiens – pavisam niecīga skrambiņa, tieši tik daudz, lai sāktu tecēt sula. Tā tiek nogaršota, bumbieris tiek izņemts ārā no turētājas rokas, ļoti uzmanīgi tiek pamests gaisā un noķerts aiz kātiņa un tad, kā trauslu porcelāna vāzi nesot, tiek aizgādāts līdz ēdamistabai, iesprausts starp ķepām un lēnām, ar baudu, notiesāts.

Uzskates materiāls (diemžēl bilde uzņemta ar telefonu)

Attēls024

Par Stefāniju Meijeri, L. Dž. Smitu un plaģiātismu

Man šonakt bija necerēti labs sapnis. Principā visa mana darbība bija filmas skatīšanās. Es neatceros, kas tā bija pa filmu, neatceros, kas viņā notika, bet atceros tikai to, ka bija kaut kāds sakars ar dienasgrāmatu un baisi labu sajūtu.

Tā nu pilna cerību ierakstīju IMDb vārdu “diary”un ieguvu seriāla nosaukumu “The Vampire Diaries”. Uzklikšķināju, apčolēju, konstatēju, ka šobrīd izlaista tikai pilota sērija. Nu labi, ja jau, tad jau. Atveru iemīļoto torrentu adresi, ierakstu nosaukumu un, ko domājies, izmet gan seriālu gan arī grāmatu. Sāku jau visu šo pasākumu uztvert par sava veida zīmi, un nolemju tikt kā pie viena, tā arī pie otra.

Un te nu sākās.

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

kaut kas atcerās un tagad iekšā kņudinās

Šovakar vilcienā, ceļā uz mājām, sanāca aizrunāties par seniem laikiem un rakstīšanu, un man atcerējās kā sen senos laikos, nu pirms gadiem sešiem, septiņiem arī man gadījās piekopt šo netikumu. Tagad iekšā sēž, nesauksim to gluži par iedvesmu, bet kaut kāda neiznīcināma kāre turpināt radīt.

Muļķīgākais ir tas, ka man jau tagad ir kauns par jebko, ko es uzrakstītu.

Un tieši tāpēc laikam arī neko nerakstīšu.

sarkans

Reizēm traki gribas, lai kāds manī nelaimīgi iemīlētos. Tad es varētu viņu vazāt aiz deguna un izmantot un justies varena.

Inglourious Basterds

Šovakar apmeklēju Kventina Tarantīno (Quentin Tarantino) filmu Inglourious Basterds jeb Bēdīgi slavenie mērgļi. Filma sastāv no vairākām etīdēm un risina divus sižetus, kuriem abiem ir kopīgs galapunkts. Ir 1941. gads un kādā nomaļā zemnieku saimniecībā Francijā tiek nogalināta kāda ebreju ģimene. Izglābties pagūst tikai meita Šosanna (Mélanie Laurent). Paralēli ASV tiek formēta specvienība ar Lt. Aldo Reinu (Brad Pitt) priekšgalā. Specvienības galvenais uzdevums ir nogalināt pēc iespējas vairāk nacistu (Un katram no jums ir jāatnes 100 nacistu skalpu!). Sižetam ritot darbība pārceļas uz kādu Parīzes kinoteātri, kurš sagadīšanās pēc ir kļuvis par Šosannas īpašumu un Šosannā sagadīšanās pēc samīlas kāds nacistu varonis, par kuru sagadīšanās pēc ir uzņemta filma, kuras pirmizrāde notiks Šosannas vadītajā kinoteātrī un tajā piedalīsies visas Trešā reiha zvaigznes ar Hitleru priekšgalā. Tajā pat laikā par pirmizrādi uzzina arī Aldo Reina vadītā specvienība un arī viņi rada plānu, kā ieviest mieru pasaulē…

Es neesmu un nekad neesmu bijusi Tarantino fane, tādēļ man ir grūti spriest par to, cik filma bija laba vērtējot šī režisora skalā, bet katrā ziņā tas ir labākais, ko pēdējā laikā esmu skatījusies. Asiņu gan tur manai gaumei ir mazliet par daudz, taču aktierspēle ir teicama un arī pats sižets ir pietiekami šizo, lai spētu aizraut uz divarpus stundām. Man pat nevienu brīdi neradās vēlme palūrēt pulkstenī cik vēl ilgi, un tā gadās reti…

Vispārējais vērtējums:  Tā nav obligāti jāredz filma, taču izklaidei tas ir labākais, ko pēdējā laikā piedāvā. Tur nav ne miņas no standarta komēdiju banālisma un arī sentimentālā daļa ir izveidota vizuāli un psiholoģiski baudāma. Ak jā, vēstures faktus tur neatradīsiet :)