Vakar pateicu ardievas Ziepniekkalna dzīvoklim. Palīdzēju māsai sakravāt mantas un atdevu atslēgas. Nebiju domājusi, ka tā pieķeršos īrētam dzīvoklim, kurā turklāt pēdējo gadu praktiski nedzīvoju, bet tomēr baigais neforšais iekšā tagad sēž. Viss tur piedzīvotais slīd gar acīm un es nevaru īsti līdz galam aptvert, ka vairs nekad neiešu garām kastanim, vairs nekad neslēgšu vaļā tās durvis un nekad vairs negulēšu baltajā istabā.
Tas dzīvoklis piedzīvoja manus pirmos pašas rīkotos Ziemassvētkus, tajā cepeškrāsnī ir tapušas neskaitāmas maltītes, esmu tur smējusies un raudājusi un jutusies patiešām laimīga un vienlīdz nelaimīga. Tas bija mans neatkarības simbols.
Droši vien jau tas ir muļķīgi, bet tomēr. Tāds riebīgs tukšums vēderā, it kā kaut kas svarīgs būtu man atņemts.