skumji kaut kā

Vakar pateicu ardievas Ziepniekkalna dzīvoklim. Palīdzēju māsai sakravāt mantas un atdevu atslēgas. Nebiju domājusi, ka tā pieķeršos īrētam dzīvoklim, kurā turklāt pēdējo gadu praktiski nedzīvoju, bet tomēr baigais neforšais iekšā tagad sēž. Viss tur piedzīvotais slīd gar acīm un es nevaru īsti līdz galam aptvert, ka vairs nekad neiešu garām kastanim, vairs nekad neslēgšu vaļā tās durvis un nekad vairs negulēšu baltajā istabā.

Tas dzīvoklis piedzīvoja manus pirmos pašas rīkotos Ziemassvētkus, tajā cepeškrāsnī ir tapušas neskaitāmas maltītes, esmu tur smējusies un raudājusi un jutusies patiešām laimīga un vienlīdz nelaimīga. Tas bija  mans neatkarības simbols.

Droši vien jau tas ir muļķīgi, bet tomēr. Tāds riebīgs tukšums vēderā, it kā kaut kas svarīgs būtu man atņemts.

Nakts autobusā

Sakarā ar kārtējo LDz šizofrēnijas lēkmi, šovakar nācās doties mājās izmantojot veco labo autobusu. Reiss 22.10. Autoosta pustukša un satumsusi ar vieglu bomžu un dzērāju piedevu. Piebrauc autobuss, cilvēki žigli sakāpj iekšā un īsi pēc manis iekšā ieremšas arī kāds smagi iereibis četrdesmitgadnieks. Runātīgā noskaņā viņš atrod par pievilcīgu pašā priekšā sēdošo meiteni, kura tad arī kļūst par viņa dalītās uzmanības objektu.

Es tikmēr, sēžot pāris solus atstatus, domāju par vārdiem, ar kādiem šādus tipus varētu atšūt. Un tā, ierosmei, daži piemēri.

– Atvainojiet, bet es esmu izbijusi alkaholiķe un šobrīd kodējos. Varbūt jūs varētu pārsēsties?

– Vai jūs esat dzirdējis par Jehovas lieciniekiem/Jauno draudzi etc.? Nē? Vēlaties, es pastāstīšu?

– Atļaujiet, es pārsēdīšos. No turienes jūs varēšu redzēt labāk. Kāpēc? Lai aplūkotu dzīvu piemēru tam, kāpēc nedzert!

Kas notiek, ja sajūties pārāk vientuļš

Kopš vakardien man pār roku cienīgs pārčāpoja zirneklis, redzu ēnas un briesmas visur. Tāpat arī šodien. Tīrīju māju un pēkšņi skatos, zem dīvāna paskrien ēna. Pirmā doma – Artūrs! Kurš gan cits? Bet ēna tāda aizdomīgi pazīstama, klāt pievienojot mazu nadziņu sīku skrapstoņu. Pametu acis uz būri, kā tad, dzīunieka tur nav. Noķēru neciešamo radījumu, ieliku būrī un šoreiz pārliecinājos, ka durtiņas aizvērtas ciet un kārtīgi. Pagriežos un dodos uz virtuvi, kad skrapstoņa jau atkal ir klāt un būris tukšs.Atkal jau ar lielākām mokām noķeru dzīunieku, iebāžu atpakaļ būrī. Lieki teikt, ka pēc brīža būris jau atkal ir tukšs.Noslēpos aiz dīvāna atliekām, un te nu ir tas, ko redzēju

:

Redzeslokā: Parīze, rozes un tukša pastkastīte

Pēdējā laikā esmu nepiedodami daudz nerakstījusi. Šovakar ir tāds dīvains vakars, kad beidzot jāpiesēžas un jāuzraksta vismaz kaut kas. Nu drusciņ. Tikai tā, mazliet.

Jā, man šobrīd rit atvaļinājuma priekšpēdējā nedēļa. Vispār ir tīri ok, vienīgi esmu nogarlaikojusies līdz nemaņai. Nebiju domājusi, ka trīs nedēļas atvaļinājuma var būt tik nogurdinošas!

Pagājušo nedēļu pavadīju kārtējā ceļojumā uz Augstajiem Tatriem. Spilgtākās atmiņas joprojām ir labi redzamas uz maniem pleciem un kakla.

Dzīvniekam iet labi, paldies par apjautāšanos. Šodien viņu kaut kas nenormāli nokaitināja un jau kopš paša rīta mūzika jaucas ar dusmīgu pīkstēšanu, čiepstēšanu, vidžināšanu un skaņām, kas līdzīgas, kad saspiež gumijas mantiņu ar pīkstuli. Uz visiem mierināšanas un pielabināšanās mēģinājumiem tiek uzgriezta mugura un man ir skaidrs, kur varu iet.

Ak jā, aizvakar palikām bez pusdīvāna. Un man nepatīk piepūšamie matrači.

Vakar pirmo reizi mūžā cepu medus kūku. Un pēdējo reizi mūžā arī. Tiem, kas saka, ka mana vieta nav virtuvē ir pilnīga taisnība un man gribētos, kaut es beidzot spētu tam līdz galam noticēt un padoties.

Commandos 2 mani sarūgtināja. Man nav ne mazākās nojausmas, kā tur kādu var sasiet un, tā kā to zina visi, izņemot mani, esmu spiesta spēli nespēlēt.

Tomēr man joprojām acu priekšā ir Parīze un mazliet no Dalī un garas rozes. Laikam tomēr dzīvošu.