R.I.P.

Tu pie manis paguvi pabūt tikai divus ar pusi gadus. Kad mēs pirmoreiz tikāmies, man pāri plūda prieka vilnis pēc viļņa. Mēs uzreiz kļuvām labi draugi, vai ne? Šo gadu gaitā esam gājuši cauri grūtībām un problēmām, taču vienmēr mums ir izdevies tam tikt pāri. Šķiet ir pienākusi pēdējā diena. Kad rakstu šos vārdus, dzirdu Tavus pēdējos ventilātora šņācienus. Un atkal jau uz brīdi tev zūd enerģijas pieplūdums. Tu esi kļuvis lēns un gurds un es vairs nespēju Tev palīdzēt… Vēl brīdi mums ir lemts būt kopā, es turēšos pie Tevis līdz pēdējam ventilatora apgriezienam (kurš vēl nesen bija stājies uz vairākām stundām! nācās veikt veselas divas operācijas!) un tad.. tad ļaušu Tev dusēt. Un vienmēr ar skarbumu pieminēšu sev savu neapdomību Tevi izmantojot, jo… manas vainas dēļ Tu tagad šeit sēdi uz krēsla un manas vainas dēļ Tevi nedrīkst kustināt.

Saldu dusu, Tu esi, biji un būsi labākais un sirsnīgākais laptops kāds uz zemes jebkad ir mitinājies.