e-mocijas

Naktī man bija kārtējais murgs, kas sevī ietvēra kāda mana tuva ģimenes locekļa nāvi. Murgs bija tik reāls, tik dzīvs. Nekad nebija tik ļoti sāpējis un nezinu vai jebkad es būtu pamodusies un turpinājusi raudāt, jo murgs sekoja vēl tālāk realitātē un bija tik grūti piespiest sevi atcerēties, ka murgs šajā dzīvē nav iespējams, pāris apstākļu un sakritību dēļ.

Tomēr, pēc šīs nakts man radās jautājums. Vai sapnī cilvēkam var sāpēt tik pat ļoti cik dzīvē?

Tikai mazliet par politiskām lietām un pelēko

Nupat aptvēru, ka Šlesers tiešām būs tas, kas kļūs par Rīgas mēru. Acīmredzot tas, ka tu tiešām sevi reklamē, neatkarīgi cik idiotiskos veidos, tiešām iedarbojas uz mūsu sabiedrības kuslajiem prātiņiem. Visiem slikti, visiem grūti un viņš uzrodas kā visvarens izklaidētājs. Šķiet, cilvēki piemirst kādus mēslus viņš savārījis (kļūdīties var katrs).

Nesen palasīju tvnet komentārus pie kāda no politiskajiem rakstiem par algu/darbinieku skaita samazināšanu un tur bija pilns ar slavinājumiem Tautas Partijai, jo laikā, kad tā bija pie varas, viss bija labi…

Reizēm liekas, ka vajadzētu visu cilvēci nolikvidēt un sākt atkal no jauna.

(Domīga sejas izteiksme)

Vakar skatīju Fredu Dērstu vaigā. Jaunības dienu sapnis.

Dārzs

Man ir ceriņi istabā un maijpuķes virtuvē un vēl uz paloddzes narcises un tulpes.

Konkurss

Donijā Darko ir viena tāda vieta:

– My son just called me bitch.

– You’re not a bitch, bitchy – yes.

Un tā nu es aizdomājos, kā to ir iespējams iztulkot latviski. Vārdam “bitch” tulkojums ir ļoti krāsains – sākot no sieviešu dzimtes suņa, līdz vieglas uzvedības sievietei, taču “bitchy”? Nevar taču tulkot kā:

– Mans dēls nupat mani nosauca par kuci.

– Tu neesi kuce, tu esi kucīga?

Latviski laikam būtu neciešama vai kas uz to pusi, bet tad jau zūd tā atskaņa, tā ideja.

Tātad, tam vai tai, kas pirmais/-a atradīs vislabāko tulkojumu, uzsaucu biljardu.

Vai jūs zināt kā Ojārs Vācietis rakstīja?

Tieši šī frāze atmiņā iesēdusies visdziļāk no vakardienas izrādes “Latviešu mīlestība”, Jaunajā Rīgas Teātrī. No manas sirds un dvēseles – visu cieņu autoriem, režisoram un aktieriem. Kā jau izrādes nosaukumā norādīts, tā ir par latviešiem… un mīlestību, tikai savādākā tās izpratnē.

Pamatā izrādei ir vientuļu cilvēku likteņi un alkas pēc otra cilvēka, vienalga kāda. Zemes dienesta darbiniece nejūtas laimīga kopā ar vīru, viņa ir vientuļa un ilgojas pēc kaut kā, kas atdzīvinātu viņas dzīvi. Mammas dēls joprojām nespēj atrast mammas aizvietotāju. Vientuļš mākslinieks, kas redz cauri drēbēm, un izbijusi baletdejotāja. Piecdesmitagadniece no Ķengaraga un tāda pat vecuma Salacgrīvas iedzīvotājs atrod kopīgu valodu minot krustvārdu mīklas. Nesaprasti pusaudži uz septiņstāvenes jumta viens otram lasa dzeju. Kultūras nama darbiniece Ziemassvētku ballē sadzer tu-brālības ar iztēlotu Andri… Smeldzīgi, ironiski un līdz kaulam patiesi.