Naktī man bija kārtējais murgs, kas sevī ietvēra kāda mana tuva ģimenes locekļa nāvi. Murgs bija tik reāls, tik dzīvs. Nekad nebija tik ļoti sāpējis un nezinu vai jebkad es būtu pamodusies un turpinājusi raudāt, jo murgs sekoja vēl tālāk realitātē un bija tik grūti piespiest sevi atcerēties, ka murgs šajā dzīvē nav iespējams, pāris apstākļu un sakritību dēļ.
Tomēr, pēc šīs nakts man radās jautājums. Vai sapnī cilvēkam var sāpēt tik pat ļoti cik dzīvē?