Draudzīga izturēšanās pret vidi

Sakarā ar to, ka vakar veiksmīgi nošķīlu galvu savam vecajam, labajam dzīvsudraba termometram, šodien priecīgā solī (fantastisks laiks ārā) soļoju uz aptieku pēc jauna, ko sadauzīt, lai rezultātā izveidotu milzīgu dzīvsudraba bumbu un noindētu visu māju. Aptiekā man tādu atteicās izsniegt. Izrādās, ka jau labu laiciņu no Krievijas vairs netiek ievesti vecie, laiku laikos pārbaudītie dzīvsudrabnieki un man nācās izšķirties starp elektronisko (3.70 ls) un Geratherm classic (4.90 ls), kas satur kaut ko, kas saucas Galistan – pasaulē vienīgo dzīvsudraba aizstājēju. Izvēlējos pēdējo. Tagad vismaz varēšu termometrus dauzīt ar priecīgu prātu, nenodarot ļaunumu dabai, bet tikai savam makam.

FAIL!

Šonakt man bija satriecošs sapnis. Biju kaut kāda žurnāliste un devos ceļā intervēt Renāru Kauperu. Jau vēru durvis vaļā, tūlīt, tūlīt es viņu satikšu…!

Un tad kāds klauvēja pie durvīm. Kaupers izkūpēja un manu acu priekšā bija baltie griesti.

Nepatīkams Pārsteigums

Pēdējā laikā biju baigi sadomājusies iegādāties savā bibliotēkā Imanta Ziedoņa “Krāsainās Pasakas”. Sensenos laikos man bija tas foršais izdevums – dīvainajos vākos ar fantastiskajām ilustrācijām, bet, protams, viņš pazuda un nav atrodams ever since.

Vakar, vilcienu gaidot, veicu klejojumus pa tuvākajām grāmatnīcām. Atradu divas versijas. Cena – pabaisa, bet veco laiku vārdā būtu pirkusi, ja vien, paskatot grāmatiņu, nebūtu konstatējusi, ka viņa ir latviski un franciski un ar absolūti nebaudāmām ilustrācijām – visādi rimbuļi, raksti u.tml. mūsdienīgās muļķības.

Esmu ļoti, ļoti vīlusies.