Sarkano Lukturu Ziema

Vakar pirmo reizi biju Jaunajā Rīgas Teātrī uz izrādi “Sarkano Lukturu Ziema”.  No manis atsauksmes visas tās labākās. Lugas saturu ir grūti atstāstīt, to jāredz pašam, bet galvenās vadlīnijas – dvi draugi, izbijuši kursa biedri, ir devušies izklaides braucienā uz Amsterdamu. Stāsts diezgan klasisks – viens draugs ir “superkrutais”, otrs, kā jau noprotams, “lūzeris”.  Izdevējs un neizdevies rakstnieks. Un tad pa vidu, no skatlogiem, ierodas sieviete.  Un uzsākas vecais labais mīlas trīsstūris. Tālāk nestāstīšu, lai nesabojātu pārsteigumu ;)

Izrāde notiek mazajā zālē, kas nozīmē krietni neformālāku atmosfēru. Brīdinu, ka izrādes laikā smēķē un pirmajā daļā pat diezgan pamatīgi. Aktieru spēle ir pat ļoti laba – vitāla un nemākslota. Salīdzinājumam, pagājušajā mēnesī biju uz “Shopping&Fucking” Dailes teātrī un tur aktierspēle bija nebaudāma, par spīti aktieru pazīstamībai (Rešetins, Žagars).

p.s. Nočekoju repertuāru – izskatās, ka vakar bija pēdējā izrāde.

Kas manī sēž.

Katra jauna gadalaika sākumā manī atmostas neredināms bērna prieks. Ziemā es līksmoju par pirmo sniegu, rudenī – par atvasaru un sarkanām lapām, un sarkanbrūniem kastaņiem un pavasarī par pirmajām sausajām dienām, pelēkbrūno zāli un pučēm. Šodien gāju no darba uz staciju un man pretī nāca meitene, gadus astoņus veca un viņai rokās bija, cieši klāt piespiests, rotaļu kaķis. Un man tā pēkšņi izleca tāda kā dežavū ainiņa – pirms gadiem 15 es biju tāda pati meitene. Es gāju laukā un ņēmu līdzi savu tā laika mīļāko Bārbiju/mīksto mantiņu/vēlnezkādu izstrādājumu, jo taču arī viņiem ir interesanti redzēt, kas notiek. Atceros, ka ar draudzeni šādās pat agrās dienās, gājām uz pļaviņu spēlēties ar lellēm un no zāles taisījām visādas muļķības, lai viņām būtu ko darīt. Vai gājām uz mežu, kur bija šūpoles. Zināju visas labākās vizbulīšu vietas un kur varēja dabūt vislabāo “pūšamo” zāli. Mums bija vismaz piecas “mājiņas”, kurās visu acu priekšā varēja slēpties. Mums bija pašām savs šūpojamais tiltiņš un pašām savs sēžamais tiltiņš. Mums bija suņa ārā vešanas vakari. Bija saulainas dienas, kad spēlējāmies un bija lietainas dienas, kad ārā darījām blēņas. Mums bija lecamaukla un bumba un krīts un mēs varējām neatņēmušās spēlēt klasītes. Vēlākos laikos nāca citas spēles, piemēram – kura 20 reizes trāpīs pa mājas numuru,  un vislabākā spēle, bumbas speršana pret mājas gala sienu. Vēl vēlāk nāca arī volejbols, bet nu jau esmu ielīdusi pusaudzes gados.

Patiesība ir tā, ka man tā visa vājprātā trūkst. Un es apskaužu to meiteni, kas man šodien nāca pretī.

Mazs dzīvnieciņš joprojām online

Dzīvnieciņš ir saņēmies un izaudzis jau līdz 12 centimetru garumam augumiņā un aste ir sasniegusi jau 10 centimetrus. Šodien atklāja, ka lēkāt var ne tikai būrī, bet arī ārpus būra – rezultātā: vienreiz gandrīz nositās lecot no palodzes, vienreiz gandrīz nositās lecot no ķeblīša, vienreiz pārbiedēja dzīvesbiedru no ķeblīša ielecot viņam klēpī. Ir atklāts arī veids kā tikt lejā no dīvāna, kas gan pamatīgi kaitē pašam dīvānam – ieķeroties ar nadziņiem nošļūkt līdz pat lejai.

Parīze tūlīt kritīs*

Es visā visumā neesmu ļoti slikts cilvēks. Jā, varu būt kaitinoša un kaitināt ar nolūku, bet tikai aizsardzībai. Tad nu man top jautājums: kādā veidā man ir slikas attiecības ar vienu vīriešu kārtas kolēģi darbā un vienu vīriešu kārtas kursa biedru? Es pat tā kārtīgi nebiju viņus piefiksējusi, kad – babah – un puucha ir visa ļaunuma sakne.

P.S. Ir tāds teiciens: Uz vienas rokas diviem pirkstiem saskaitīt. Vai frāze uz abu roku diviem pirkstiem nozīmētu četrus vai joprojām divus pirkstus?

*Felipe

Apdomāšanai

Mēs visi esam pazīstami ar Dārvina balvu, bet izrādās Amerikā ir arī tāda Stellas balva (Stella Awards), kas nosaukta par godu Stellai Leibekai (Stella Leibeck), kura pārcieta trešās pakāpes apdegumus  uz kājām, cirkšņiem un sēžamvietas pēc tam, kad bija uzgāzusi sev virsū tasi McDonalds kafijas. Viņa tobrīd sēdēja pie stūres.

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

drāma

Kārtējo vakaru man ir pilnīgi nepiemērots garstāvoklis. Šovakar no vientulības jūku prātā, ienīstu to, ka rīt ir sestdiena – tas nozīmē tikai vēl vairāk brīvā laika. Bet mans brīvais laiks ir viens liels izsmiekls.

Vispār tas ir samērā pretīgi – tu cilvēks normāli dzīvo savu mazo dzīvīti un tad pēkšņi tev kā ar mietu pa pieri trāpa atziņa, ka īstenībā nekas jau no tevis nav. Tu neesi pat kas vairāk par skudru. Ko tu vari dzīvē panākt? Nopelnīsi naudu? Laidīsi pasaulē dēlu? Iestādīsi koku un nositīsi čūsku? Tas viss ir pilnīgs nekas.

Es nupat piededzināju vakariņas.