Pūče pēta

Šovakar intereses pēc paskatījos pēc kādiem atslēgas vārdiem ir atrasts mans blogs pēdējo 30 dienu laikā. Stabils līderis joprojām ir pica; visi iespējamie salikumi sākot no picas piegādes, beidzot ar čili picas izmēriem.  Vēl daļa cilvēku ir vēlējušies no mana bloga izdabūt, kas ir deminutīvs un manuprāt vēl labāks meklējums ir: puuche.wordpress.com. Nu, cmon!

Kas mani iepriecināja visvairāk ir – FAIL! Ierakstot šo vārdiņu gūglē un ieklikšķinot “Meklēt tikai lapās latviešu valodā” mans blogs parādās kā trešais. Ierakstot Epic Fail, puuche lepni ieņem pirmo vietu adrešu sarakstā ;)

Lai jums jauka nakts! Bučas!

…es atļaujos būt maķenīt drūmākā noskaņojumā. Ne jau politikas vai vēl kaut kādas krīzes dēļ, vienkārši man tā gribas.

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Atceros, kā vēl pirms gadiem desmit, 20. janvāris man sagādāja tādu patīkamu satraukumu, gaidu tirpiņas un lika priecīgi smaidīt. Reiz pat pamatīgi izgāzos, jo naktī no 20. janvāra uz 21. janvāri nosapņoju, ka mani modina un biju augšā jau 3.00, pa pusei saģērbos un tad atnāca mamma un aizdzina mani atpakaļ gulēt. Šodien vienīgā sajūsma, ko manī izraisa 20. janvāris ir tas, ka man ir brīvdiena.

Sākot ar rītdienu varēšu visiem oficiāli teikt, ka man  ir par gadu vairāk nekā šodien. Un man tā diena liekas priecīgāka tikai tāpēc, ka arī RĪT man ir brīvdiena.

Kur paliek tas prieks un sajūsma, kas sēž katrā bērnā? Tas ir skumji un nomācoši, nepriecāties par lietām, kas agrāk bija gandrīz kā ceļa stabiņš – dzimšanas diena, vārda diena un Ziemassvētki. Trīs stabiņi gadā, no kuriem katru gaidīju ar vislielāko nepacietību. Bet tagad… tagad viss pagalam.