lielas acis

Sen nav tik ļoti aptrūcies vārdu. Trūkst iedvesmas, galvā tikai standarta frāzes. Ziemassvētku egoisma pārpildīta.

Blakus mandarīnu mizas un šokolādes papīrīši. Pa svētkiem būs klāt uzēsti savi divi kilogrami. Lai jau. Gaidāma smaga nedēļa, gan nodzīsies.

Guļu savā gultā, savā Tukumā. Un tomēr nekas neliekas mans. Ne no sākuma, ne beigām. Un pat tās pašas banālās frāzes kāds jau ir savas miljards reizes izrunājis vēl gadiem ilgi pirms es tās izdzirdēju pirmoreiz. Un tā ir tikai sakritība un mana iztēle, ka tagad tās atskan uz katra stūra.

Vakar bija pēdējā Ziemassvētku diena. Manam mp3 mainās playliste. Elviss un Sinatra pārtop Red Hot Chili Peppers un Oasis. Jap, ilgi tie Ziemassvētki nāca un ilgi tika gaidīti. Tad ieradās un tika aizmirsti. Tomēr 23.12. bija skaistākais Ziemassvētku ģenerālmēģinājums, kas jebkad noticis.

Mazliet miegojos. Vēl pēdējā sērija un tad gulēt. Ilgi. Līdz modinātājam.

Anniņas matemātika

Mazs matemātikas uzdevums:

Anniņai visas puķes izņemot divas ir rozes.

Anniņai visas puķes izņemot divas ir narcises.

Anniņai visas puķes izņemot divas ir tulpes.

Cik puķu ir Anniņai?

ziņas

Laika ziņas varētu beigt melot un stāstīt, ka Ziemassvētki būs bez sniega! Tāpēc, ka es labi zinu, ka 23. decembra vakarā sāks snigt. Un es no rīta pamodīšos agri agri, jo darbā jābūt jau 8.30. Un pieiešu pie loga un paliks tik labi, jo viss būs balts un būs leduspuķes un istabā degs sveces. Tā ka – cienījamie ziņu veidotāji, pievaldieties un neapbēdiniet cilvēkus, kuri nezin, ka sniegs būs!

Īsa pamācība ekonomēšanā

Pirms diviem mēnešiem kādā apavu veikalā iegādājos ziemas zābakus. Iegādājos, jo bija smuki un par apsveicamu summu – 34.99 Ls. Kas par to, ka paplāni un sintētika? Pagāja mēnesis, sāka atlīmēties zole. Aiznesu, salaboju un turpināju mīlēt savus zābaciņus. Pagāja otrs mēnesis un pēkšņi atklāju, ka zole klusi klusi ir atdalījusies no zābaka. Protams, apavus salabot vairs nebija iespējams. Ieliku kastītē, kastīti maisiņā, čeku maciņā un gaidīju iespēju tikt uz veikalu, kur zābaki tika iegādāti.

Sestdienas rītā ar vairākus gadus vecajiem ziemas zābakiem, kuri arī jau uz iziršanas robežas, devos jaunu zābaku meklējumos. Iegādājos burvīgus baltus, ādas un biezus zābaciņus. Uz atlaidēm par 39.99 Ls.

Nākamajā rītā notika brīnums – devos uz iepriekšējo zābaku veikalu. Pārdevēja novērtēja zābakus, kā izmetamus un piedāvāja apmainīt pret citiem vai arī saņemt atpakaļ samaksāto naudu.

Rezultāts: Iegādāti ādas zābaki reāli iztērējot tikai 5 Ls. Lai visiem tāda veiksme!

Par Ziemassvētkiem

Šodien gāju gar Origo ar lielo Tiimari Ziemassvētku maisu, no kura ārā rādījās dāvanu papīrs un mēģināju saprast, kas ir tā dīvainā sajūta, kas mani nomoka. Un tad sapratu – man bija kauns! Par to, ka gaišā dienas laikā atļaujos parādīties sabiedrībā ar maisiņu ar Ziemassvētku simboliku. Vēl nodomās, ka man patīk komercializētie un banālie svētki!

Nu fuj!  Sabiedrība ir tik pretīgi samaitāta, ka grib samaitāt arī manu mazo Ziemassvētku prieku! Man no visas sirds likās, ka ir pie vienas manas skaistās vietas, ko par šiem svētkiem domā citi. Un tagad pēkšņi… kauns?!

Padomāju nākot mājās no trolejbusa vēl mazliet par šo pašu tēmu un sapratu lūk ko.

Man BŪS vienalga, ko par mūsdienu Ziemassvētkiem saka tā sauktā sabiedrība. Man IR vienalga vai viņu Ziemassvētki ir komercializēti. Man ir vienalga, ka viņi nejūt vairs to prieku, ko jūtu es. Man ir vienalga, ka viņi nespēj ko vairāk par skeptiskām piezīmēm par to, ka agrāk Ziemassvētki gan bija labāki. Tagad zaudējuši savu patieso jēgu…

Tad man dzimst jautājumi: kāda tad ir tā patiesā jēga? Un kāpēc tā ir zaudēta?  Un kāpēc Ziemassvētki ir komercializējušies? Vai tikai Tu pats, mans dārgais sabiedrības locekli, neesi daļa no tiem, kas piepalīdzējuši jēgai zust un komercializējuši visus svētkus? (Jā, jā! Arī Lieldienas, Jāņi u.c. svētki tagad ir viena vienīga naudas šķiešana!).  Vai tiešām ir tik grūti visu to laist gar ausīm un marinēties pašam savā Ziemassvētku priekā? Turklāt… man sagādā prieku Ziemassvētku atlaides (jo tās ievērojami palīdz manam maciņam), man sagādā prieku pirkt dāvanas (jo tas ir interesanti – piemeklēt katram ko patīkamu), man patīk izrotāt māju ar nekam nevajadzīgiem lideriņiem par kuriem veikalā pārmaksāts. Man patīk, jo tas manī rada prieku.

Šodien iegādājos elektrisko virteni. Tūlīt pielikšu pie aizkariem. Un, ticiet vai nē, arī tas sagādās prieku.

Un varbūt pietiks runāt nejaucības par Ziemassvētkiem. Varbūt būtu daudz jaukāk, ja padomātu par to, cik tomēr ir jauki, ka ir kaut kas, kurā var vienoties visi. Kādam tā ir Jēzus dzimšanas diena, kādam – Ziemas saulgrieži, kādam – vēl kas cits. Tomēr tā ir viena diena. Viens vakars. Viens brīdis, kad ir kaut kas vispārējs un vienojošs. Vai tā būtu virtene, vai eglīte vai sveces.

žests

Mums darbā strādā divas azerbaidžānietes – māte un meita. Šodien bija darba Ziemassvētku pasēdēšana, kuras laikā tika izspēlēta spēle – pēc trim īpašībām bija jāuzmin kurš no kolēģiem tas ir. Kad tika lasīta mātes lapiņa, viena no īpašībām bija: mīl ģimeni. Brīdī kad to izlasīja, pamanīju, ka viņa saskatās ar savu meitu, ar pirkstu norāda uz savu siri un tad norāda uz viņu.

Tik mīļi palika.

pilnīgs oFFtopic

Labrīt! ;)

mazliet apskaitos

Šodien lasīju rakstu rakstu portālā delfi.lv kurā ar lepnumu bija paziņots, ka ir atklāta lūšu medību sezona. Un pirmais medījums ir nepilnu gadu vecs lūšu kaķēns. Papētīju internetā – Latvijā šobrīd ir ap 650 lūšu. Vienas ziemas laikā ir atļauts nomedīt 70 (!).  Un cilvēki svin to, ka ir nogalināts iznīkstošas sugas pārstāvis ;)

Mani ļoti interesē, kāds pamatojums bija augsti cienījamajam Lavrenova kungam, kad viņš nospieda gaili.

” “Laikam medību dieve Diāna stāv man klāt. Tikpat labi to lūsi varēja nošaut kāds cits, bet sanāca tā, ka zvērs nāca uz manu pusi. Stāv 15 metru attālumā un skatās man acīs… Ko man bija darīt? Šāvu, ” stāsta mednieks ar pārdesmit gadu stāžu.” Jā, ko gan tev bija darīt…

“Protams, viņš par savu medījumu ir priecīgs, jo stirnas vai aļņus nošauj teju katrs, bet lūši tomēr ir retums. “Un kad es vēl dzirdu runājam, ka ir cilvēki, kas savos 40 mednieka gados lūsi pat nav redzējuši, tad patiesi jūtos lepns,” bilst veiksmīgais mednieks.”

Nu jā, hobijs ir un paliek hobijs, pat ja tas sevī iekļauj asinsizliešanu prieka pēc.

Neliekuļošu – neesmu piedalījusies protesta akcijās, ēdu gaļu un man tā pat garšo. Un es saprotu, ka cilvēki nogalina barības dēļ vai tādēļ, ka konkrētais dzīvnieks viņu ir apdraudējis. Tomēr medības kā hobijs man tomēr liekas necilvēcīgas.

Starp citu, nesen draugiem.lv skatījos kāda paziņas albūmu. Viņš pirmoreiz bija devies medībās. Un albūmā bija bilde ar viņa pirmo upuri – stirniņu.

Šis pats cilvēks man vēl vasarā priecīgs stāstīja, ka bija redzējis vienkārši buvīgu stirnu buciņu, kurš rējis…

komercija

Konkurenta apvainošana NAV laba reklāma.