Deminutīvs

Šodien nespēju noturēties pretī kārdinājumam, un iegāju pēc mandarīniem Ziepniekkalna “Neldā”. Skaidrībai jāpiemin, ka šī Nelda ir no tām, kur pie kases produktus atdala ar tām laiviņām uz kurām  citos veikalos liek naudu.

Nostājos rindā, pienāk mana kārta. Kasiere – pēc skata mīlīga tante uz gadiem 50 – nopīkstina manas preces, nosauc cenu. Iedodu naudu un, kamēr gaidu atlikumu, jau sāku kravāt produktus.

“Jūsu čekiņu paņemiet!”

Apmulstu – ar mani runā?

“Jūs savu čekiņu paņemiet!”

Paskatos uz kasieri, jā, ar mani runā. Pņemu čeku un atceros, ka atlikums taču arī bija.

“Jūs savu naudiņu paņemiet”

Labi, ja jau dod, tad ņemšu arī. Pētu leti – nekur naudas nav.

“Bet naudiņa ir tur, kur naudiņai jāstāv!”

Un tad… tad es to pamanīju… starp nākamajiem produktiem novietotajā laiviņā arī gulēja mani atlikuma santīmi.

izrādās, ka riet var arī deminutīvā :)

Sabiedrības grēkāzis

Šodien piedzīvoju ārkārtīgi interesantu darba dienu.

Kārtējo reizi kaut kas bija sagājis grīstē ar sistēmu. Rezultātā neviens taksometrs nizbrauca no centrāles.
Viss sākās ar sievieti. Viņa peizvanīja un sūdzējās, ka nav atrbaucis neviens no taksometriem.
Paskatos rezervāciju: 16:58. Pulkstens rāda 16:00. Atbildu, lai pagaida vēl pāris minūtes. Un sākās… “Es gaidu jau 40 minūtes! Man nupat bija operācija! Tagad sēžu un gaidu jau divas stundas!” Atbildu, ka nav mana vaina, jo ne jau es esmu šoferis un arī rezervācija nav mana. “Protams, ka tā ir Tava vaina! Tu atbildi par visu savu kompāniju!”

Tika nolikta klausule.

Turpinājumā: Viens pēc otra zvanīja neapmierināti klienti, kuriem nebija izdevies sazvanīt ofisu, kas atbild par nepareizām erzervācijām. Un dabūju visu dzirdēt pār savu galvu.

Jūtos vainīga visas zviedru valsts priekšā.

Zviedrija. Diena divi.

Pamostamies neciešami agri – 07.10. Pēc 20 minūtēm jau dodamies uz viesnīcas pirmo stāvu – brokastīs. Tās kā jau pie zviedriem ir izcili bagātīgas. Pārēdamies un dodamies ceļā.

Ierodamies ar nokavēšanos, šoreiz mācības notiek jau citā telpā ar kompjūteriem. sasēžamies, noklausāmies vakardienas atkārtojumu un tad jau dodamies iekšā binārajās ārēs. dienu pārsvarā pavadām trennējoties izmantot programmu un klausoties dzīves pamācībās no pasniedzējiem un Astrīdas – uz nerviem kritošas tantes.
plkst 14 tiekam palaistas brīvībā un dodamies ceļā pa Stokholmas apvidus lielākajām slimnīcām. Dažas vairāk atgādina kūrortus. Ne miņas no slimnīcas smakas. Īpaši iepatikās Karolinska sjukhus Solnā. Vēlāk tiekam aizvestas līdz galvenajai mītnei. Salīdzinoši mūsējie apstākļi ir krietni labāki. Viens pamatīgs pluss Rigai :)

Aizvizinamies ar taksi līdz viesnīcai, noliekam mantas un dodamies paklaiņot pa veikaliem – visam citam ir pa tumšu turklāt nogurums dara savu. Nemaz neņemot vērā to, ka nākamajā dienā eksāmens. Ap 20 atgriežamies viesnīcā, uzēdam, pamācamies un ejam gulēt.

Zviedrija. Diena viens.

Pulkstens 4:30 a.m. Tiek atvērtas acis, atspiests modinātājs. Izrāpšanās no gultas notiek plkst. 4:40 a.m. Ātra saģērbšanās, somu aizstiepšana, mašīnā iekšā un uz lidostu prom. Iebraucam lidostā īsi pēc 5. Check-in telpā satieku kolēģi, aizejam sačekojamies, seko paklīšana pa Narvesen, lai veiktu pēdējā brīža cepumu, žurnālu u.c. dārgu mēslu iepirkšana un dodamies tālāk uz security. Viss notiek bez aizķeršanās, tiekam garām arī muitai un pēkšņi atjēdzos autobusā, kam jāaizvizina līdz lidmašīnai.

Mans pirmais lidojums. Sirds mazliet uztraukti sitas. Iekāpjam lidmašīnā, apsēžos pie loga, sagaidu pacelšanos un… aizmiegu. Atmostos tikai, kad lidmašīna atsitas pret zemi. Sveicināta Zviedrija! Dodamies ārā, izejam cauri security (kura šoreiz man uzpīkstina) un dodamies bagāžas meklējumos. Bagāža atrodas, vēl tualete sameklēta un nu jau izejam paskontroli un satiekam mūsu šoferīti, kam būs tas gods aizvizināt līdz Södersjukhuset, kur arī notiek visas mūsu nodarbības. Aizvizinamies līdz galapunktam, apmaldāmies slimnīcā, atrodam vietu un ieejam telpā, kas p ilna ar zviedriski runājošiem ļautiņiem. Par laimi nav nepieciešama iepazīstināšana, visiem skaidrs, ka esam Riga un pilnīgi pietiek ar identifikācijas kartiņām, kuras rūpīgi jāpiesprauž visiem redzamā vietā pie apģērba.

Uz katra gada noliktas lapiņas, zīmulis un milzīgs katalogs, kurā atrodas visa mācāmā viela. Pirmā doma, kas ienāk prātā uz mapi paskatoties: uz tās būtu ērti pagulēt. Lekcijas absolūti nenotiek pēc plāna. Jau pēc 40 minūtēm izziņo pirmo kafijas pauzi, kuras ar kolēģi izmantojam nu galīgi ne kafijas dzeršanai. Drīz pēc pirmās pauzes, seko otrā un drīz pēc otrās, seko pusdienas. ņemot vērā, ka pulkstenis Zviedrijā rāda tikai 11:00, nejūtu nekādu vēlmi pēc ēdiena, bet nu – bezmaksas barība ir un paliek bezmaksas barība. Aizmaldamies līdz slimnīcas ēdnīcai, kur mūs sagaida fantastiska ēdiena aromāts. Pusdienās nobaudīju vienkārši fantastisku gulašu, nerimšos līdz neatradīšu rcepti un pati nebūšu izmēģinājusi!

Pēc pusdienām seko lekcijas un atkal kafijas pauze un tad jau, trīs stundas pirms oficiālajām beigām, tiekam palaisti brīvībā. Ieņemam startu ceļā uz autobusa pieturu, pa šo laiku mums pievienojusies vēl trešā kolēģe un visas trīs draudzīgi ceļojam uz viesnīcu. Uz autobusu nākas skriet, koferiem aiz muguras lēkājot, bet pagūt pagūstam. Gandrīz noguļam pieturu, tomēr izkāpjam pareizi un dodamies uz tunelbāni. Un šeit notiek mana pirmā ķibele. Esmu makā ielikuši biļeti, bet nu tā ielikusi, ka atrast vairs nevaru! Galu galā, Maija padod man savu biļeti tieši konduktores acu priekšā un viņa mani ielaiž ar to pašu biļeti :). Galu galā, līdz izkāpšanas pieturai tiekam. Tagad sākas problēma ar aizceļošanu līdz viesnīcai, bet arī ar to tiekam galā visai viegli. Viesnīca ir glīta, baroka stila ēka, kas atrodas uz gājēju ielas – Drottninggatan 77. Ideālāku vietu vēlēties nevarējām. Pašas istabiņas gan ir ļoti maziņas – tualetei un vannas istabai vieta neatrodas, tādēļ, lai tiktu uz tām, jāšķērso koridoru.

Noliekam mantas un dodamies iekarot Drottninggatan – Vecpilsētai nepietiek spēka. Tā nu izpētīju veikalus, paklīdu, paelpoju Stokholmas gaisu un viesnīcā atgriezos jau diezgan pamodusies.

Miegs bija veselīgs.

Trolejbuss.

Braucu mājās ar 19. Iekāpu pieturā pretī LU galvenajai ēkai, paslavēju sevi par prātīgo domu palaist garām pirmo 19. un sagaidīt nākamo, jo izdevās iekārtoties savā iecienītākajā vietā – pie durvīm ar skatu uz trolejbusa beigām, stikla pusē. Pie Centrāltirgus iekšā sakāpa divi viegli iedzēruši puiši, par lielu atvieglojumu viņi pagāja man garām. Lieki uzelpoju. Pēdējā brīdī trolejbusā iekāpa sieviete. No sākuma nodomāju, ka viņa ir kārtējā pusjukusī tante. Kura apsēdās man blakus. Degunā iesitās alkohola smaka. Sieviete izvilka cigarešu paciņu un sāka pētīt cigaretes, nosakot: “o bože”. Braucot pāri tiltam, daļa cigarešu izbira, sieviete noliecās, lai tās paceltu un ar lielu blīkšķi nogāzās visā garumā uz trolejbusa grīdas. Pirmā dziņa – pieliekties un palīdzēt piecelties. Otrā – krietni spēcīgākā – iebļāva man ausī, ka viņa ir pusjukusi, pārdzērusies un vienkārši nevajag līst visur, kur vajadzīga palīdzība. Aizmugurē sēdēja 5 cilvēki. Un neviens, tai skaitā aī es, nepiecēlāt, lai palīdzētu. Beiigās pienāca konduktore un mēģināja viņu uzmodināt. Sieviete nekustējās.

Tālāk varētu stāstīt gari un plaši, bet īsumā -konduktorei piesaucot palīgā vēl divus vīriešus (trešais atsacījās palīdzēt dzērājai) sievieti uzstutēja kājās un nosēdināja. Un tā viņa aizbrauca – zvārodamās, ignorējot visu pasauli un bļaujošo konduktori. Un es sēdēju un man bija kauns. Par sevi. Un par viņu.

Laika atskaite!

15 sekundes līdz nākamajam zvanam. Pusstunda līdz darba beigām. 10 stundas līdz izlidošanai. 3 dienas līdz atgriežos. Mēnesis un mazliet līdz Ziemassvētkikem. Pusotrs mēnesis līdz Jaunajam gadam. Divi mēneši līdz dzimšanas dienai. Divi mēneši un mazliet līdz skolas atsākšanai. Daudz ko atskaitīt!

mīlestība līdz mūža beigām?

Mans ceļš no trolejbusa uz universitāti ved caur stacijas B tuneli. Šorīt steidzos cauri ar ierasto esmunenormāliaizņemta sejas izteiksmi un gaitu, kad pēkšņi strauji nobremzēju. Man pa priekšu gāja divi pensionāri. Cieši sadevušies rokās. Man palika tā mazliet dīvaini. Kad jūs pēdējoreiz redzējāt latviešus 70gadniekus, kas publiski izrādītu to, ka joprojām mīl viens otru un joprojām ir viens otram pieķērušies?