Nu jau pazīstot Twitter, ir skaidrs, ka bez vētrām ikdienā neiztikt, bet gribēju piemest nedaudz garāku piecu centu monētu šīs nedēļas nogales skandālam par Bolt kurjeru, “Hey, beautiful” un to, kāda tad ir atbilstoša reakcija vai uzvedība uz ielas. Šis nebūs garš un skaidrojošs, vai kādu pusi attaisnojošs stāsts, drīzāk – skaidrojums, kāpēc man “Hey, beautiful!” uz ielas vienmēr raisīs nepatīkamas asociācijas, nevis liks pasmaidīt.
Studiju laikos beidzot atkal biju saņēmusies izvilkt velo un uz augstskolu doties ar to. Tā nu kādā reizē, stāvot pie Raņķa dambja veloceliņa krustojuma, man blakus piebrauca cits riteņbraucējs. Viss normāli, tā viņi dara, veloceliņš tomēr. Šis izlēma sākt sarunu.
“Hi, how are you? Are you from germany?” – saprotu, ka runā ar mani, apmulsusi paskatos un norādu, ka nē. Puisis ātri pāriet uz latviešu valodu.
“Tev vienkārši uz velosipēda zvaniņa rakstīts “I love Berlin”.
“Jā, tas nāca kopā ar velosipēdu”. Ap šo brīdi vēl esmu pilnīgi neitrāla un mierīga, varbūt cilvēkam vienkārši garlaicīgi pie tā garā luksofora.
“Kā tevi sauc?”
“Vai tas ir svarīgi?”
“Jā, protams, gribu iepazīties un tā”
“Man ir draugs, neesmu ieinteresēta”
“Tas jau nekas, iepazīties varam! Mani sauc Lauris. Kur tu dodies?”
Beidzot ieslēdzas zaļā gaisma, sāku braukt, ātrāk nekā parasts.
“Es tiešām neesmu ieinteresēta sarunā. Turklāt kavēju. Atā.”
Puisis turpina braukt man blakus.
“Ko tu kavē?”
“Lekciju, man šeit jānogriežas. Visu labu”
Redzu, ka puisis apsver – turpināt, vai nē, bet nu jau neatskatoties braucu iekšā vienā no sagrabējušajiem un izdangātajiem Slokas ielas pagalmiem.
Šī bija īsa pieredze, bet ne vienīgā, kurā “Es neesmu ieinteresēta” svešiniekam nav arguments. Ir bijušas pozitīvas situācijas, jā, bet, tieši tāpat kā tu nekad nezini, vai cilvēks, kas lūdz iedot piezvanīt tiešām grib piezvanīt, vai savākt tavu telefonu, tu nezini, vai šis cilvēks, kas tevi uzrunā, sapratīs teikumu – es neesmu ieinteresēta.
Pūče pēta 