Pašvērtējums, vērtējums un zemapziņa

aprīlis 3, 2013 plkst. 8:00 am (Standarta situācijas)

Vakar vakarā beidzot pabeidzu to draņķa Milleres eseju. Šorīt murgoju, ka viņu ir saņēmusi kaut kāda literatūras profesore, kas to nokritizē līdz pēdējam, paskaidro man, ka es patiesībā esmu pilnīga idiote un eseja ir bērna līmenī un ka viņa redzot, ka eseju esmu rakstījusi pagājušajā naktī. Vienīgais, ko varēju argumentēt bija tas, ka es to eseju patiesībā rakstu jau pusotru nedēļu un parasti tomēr uzrādās pēdējais labošanas datums.

Laikam iešu rakstīt kopsavilkumu par Freidu, Jungu un sapņiem.

6 komentāri

Saimons saka…

oktobris 22, 2012 plkst. 8:40 pm (Pūčošanās, Standarta situācijas, Tāpat)
Tags: , , ,

Šodien ar 9. trolejbusu devos uz staciju. Man nepatīk kāpt ārā pieturā Stockmann centrs, tādēļ mēdzu apbraukt smuku loku un kāpt ārā galapunktā. Tādai metodei gan mēdz būt viens liels mīnuss (ja neskaita iešanu caur tuneli). Kāds? Ilustrēšu ar šodienu.

Kā jau teicu, šodien ar 9. trolejbusu devos uz staciju. Manas kofeīna pārdedzinātās un cukura sapūdētās smadzenes lēnām klanījās miegā un uz dzīvi skatījos caur vieglu neprāta migliņu, kad trolejbuss apstājās augstākminētajā pieturā.Un tad izrāvos no sava stupora, paniskās bailēs tverot pēc kāda sitamā, jo trolejbusā iekšā sāka kāpt zombiji. Viens aiz otra, lēni pieklibodami, mēmām sejām, identiskām kustībām. Taču tas nebija vienīgais, kas viņus vienoja – viņi visi bija krietni pensijas gados, padusē pasituši lielas tašas. Pensionāres….

Vai nu es galīgi neesmu labs cilvēks, vai arī te var uzsākt kādu politisku diskusiju ar šizofrēnijas pieskaņu. Pat nezinu, kam dotu priekšroku. Bet tikmēr: enjoy!

4 komentāri

Katarse

jūnijs 12, 2012 plkst. 4:29 pm (Pūčošanās, Standarta situācijas, Tāpat)
Tags: , , , , , , ,

Viss sākās šorīt, kad gāju uz trolejbusu un man virsū sadomāja brukt kaija. Pretīmnākošais vecītis izrādījās viegli uzjautrināts un tai uzsauca: Ai, ai, ai. Ti što, suma sašla? Un es sapratu, ka tas bija jautājums kaijai.

 

Diena turpinājās gara un ar noslēguma garšu. Un šādām, tādām zināšanām par citiem bērniem un par citu mani, nu to, kas bija pirms 23-24 gadiem. Jo raugi, bērniem divu gadu vecumā esot jāzina un jāspēj pareizi izrunāt trīs vārdus, kamēr es augstākminētajā vecumā lasīju grāmatas, skandēju dzejoļus un dziedāju dziesmas (Piažē atdarināšana vai tml). Stāstus pati sacerēt gan sāku vien trīs gadu vecumā. Bet nav jau tikai sliktas ziņas, staigāt iemācījos pēc tam, kad biju iepratusies kāršu spēlē. (Ko tieši domāja mani vecāki, vēl līdz šim nav skaidrs nedz man, nedz viņiem).

 

Bet ko nu tik daudz par to bērnības mani (mani! mani! Egocentriskums – šī pazīme pirmoreiz novērojama trīs gadu vecumā).

 

Tagad biki par pārpildītiem trolejbusiem un kašķpilnām tantiņām, ko gan stāstīt vairs negribas, jo dusma ir izdegusi un palicis vien žēlums. Nav ko piemest malku. (Maniizlamājadusmīgatantiņajopārpildītātrolejbusāstāvējudurvīskautgannegribējukāptārātajāpieturā. Pfuuu, so, I said it!)

 

Tagad, atskatoties uz šo dienu, sāku apsvērt, vai tikai onkulītis no rīta tomēr jautājumu neuzdeva man!

 

P.S. Kārojas kā pusaudžu gados dienasgrāmatas ierakstu pabeidzot: Apsolos turpmāk rakstīt biežāk!

 

 

3 komentāri

Simbolus lasot

jūnijs 1, 2012 plkst. 12:41 am (Pūčošanās, Tāpat)
Tags: ,

Sirds sitas mazliet paātrināti, sajūta, ka katra sistole-diastole ar mazu adatiņu iedur krūškurvī. Man nepatīk gaidīt, man nepatīk baidīties no gaidīšanas.

Bet varbūt vienkārši ir viena kola pirms gulētiešanas par daudz. Vai varbūt antibiotikas ir gluži liekas. Tautas medicīna n’stuff…

Jūtos pārāk apdullusi un sajukusi, lai domātu kaut vai tikai simbolos. Klišejās gan.

2 komentāri

Junioru atklāsme

marts 12, 2012 plkst. 4:51 pm (Pūčošanās, Standarta situācijas)
Tags: , , ,

Šodien sapratu, ka psihologa amatam esmu par niķīgu, lecīgu un neiecietīgu. Varbūt labi, ka sapratu to gana ātri.

Bet varbūt mums to vienkārši jāpiedod, mēs vienkārši vēl esam pirmkursnieki un iecietību mums mācīs, teiksim, otrajā vai trešajā kursā.

 

Juniori, mļin.

2 komentāri

Sociālā psiholoģija vs. es

marts 6, 2012 plkst. 7:52 pm (Pūčošanās, Tāpat)
Tags: , , , ,

Kādu dienu sociālās psiholoģijas pasniedzējas izstarotā radiācija saēdīs manu veselo saprātu dzīvu. Tikmēr taps šis…

 

Tīrs, nerediģēts materiāls.

 

Kā būtu, ja uz katru dienu tiktu piešķirts konkrēts skaits “Jā” un/vai “Nē”?

Ieplānotās darbības plānojas reizi minūtē un tūkstošiem gadu, bez izmaiņām ierakstīti zemes grāmatā, saglabāti uz mūžu, bez iespējām izdzēst.

Agrārās iespējas izgrebj mazus alvas zaldātiņus sniegainā ledus masā, dzerot ledainus kalna strauta ūdeņus piecdesmit vārdu apjomā.

Vecs projektors uz galda vientulīgi žēli sīc, pieskaņojoties drūmai odu grupdomāšanai vienprātīgi pieņemot nesamērīgus argumentus par vispārzināmu patiesību.

Grāmatas “ēzeļa ausis” plivinās kondicionētā caurvējā, bezspēcīgi spītīgas, turēsies kopā, pašķīst kur kurā, līdz laipni-jaukais Teds saliek rociņas lūgšanā un ar šizofrēniski-telepātisku spēku sašuj grāmatu kopā, noslēpj grāmatu plauktā.

Mazi jonu kanāliņi urbjas man cauri kā gramatiski pareizi jaukti salikti teikumi sirreālistiskā dadaisma mežonībā, plivina spārnus bez nosacītas sintakses.

Vēlēšanu diskusiju nomākti pērtiķēni mētājas ar banānu lapām, skaļi dziedot neesošas valsts himnu, skaita spiedzošās balsīs patriotiskus dzejoļus, pamatojoties uz koku mizās ierakstītām māņticībām, kurās nekad nesnieg.

Plīša lācītis smīn man sejā, nelaimīgs, pazaudējis piecpadsmit latus derībās par oranžas grāmatas nespēju elpot un dzīvot pēc likumiem, kas tajā iemitināti.

Neesi ģeķis, velc savu vezumu, ar saviebtu seju, sarauktām uzacīm, dzīvu naidu, ar savu aramo, pilns nelaimes vēstošu melnu kvieša graudu, nejauši izberot pilnu abru applausu pilna gaisa.

Un tomēr savā sociālajā nolemtībā nebeidzamu vārdu virknes veido zīļu virtenes, ar sērkociņiem saspraudītas, kastaņi smejas, īsta asins pirts.

Mijiedarbība lēkā pa garlaicības tramplīnu, realizējot kaucošu prototipu paredzējumu.

Mēs neesam tās gaidas, kas ir tavās ekspektācijās, mēs esam tintes noķēpātas žāvas un apgrauzti briļļu rāmji.

Būs gana saganītu ganu, kas gana vārdus, dzenā komatus, gana.

 

Jūtu veselo saprātu par mani ņirgājamies, baidos no nākamās lekcijas.

 

2 komentāri

Meklējumos pazudusi palīdzība

februāris 1, 2012 plkst. 11:15 am (Pieklīdusi Informācija, Tāpat)
Tags: , ,

Krasi nomainot profesionālo jomu no izteikti akadēmiskās filoloģijas uz psiholoģiju, pirmo reizi mūžā nākas saskarties ar tādu briesmoni kā prakse.

Skaidrs, ka universitāte prakses vietu nenodrošina. Skolas psihologu nomedīt neizdevās un uz krīzes centriem rakstīt roka neceļ, tādēļ vēršos pie visvarenā interneta.  Varbūt ir kādi ieteikumi, ja pat ne piedāvājumi?

Komentējiet

Par gaumi nestrīdas, bet tomēr…

janvāris 7, 2012 plkst. 4:22 pm (Standarta situācijas, Tāpat)
Tags: , ,

Vakar kārtējā pašnožēlas stundā, sanāca saruna ar @Miss_Andra par ideālo sievietes augumu. Jau atkal noskaidrojām, ka šajā jautājumā mūsu viedokļi atšķiras ārkārtīgi kardināli, taču, kā zināms, vienam māte, otram meita vēl trešajam kleita, par gaumi nestrīdas u.t.t.

Bet TOMĒR, zināma interese ir, kāds tad kam ir sievietes ideāls, tāpēc sekojošā aptauja:

Kāds ir Tavs sievietes ideāls?

1.

2.

 

 

 

 

 

 

 

3.

4.


2 komentāri

Mija

janvāris 4, 2012 plkst. 12:12 am (Tāpat)
Tags: , , , , ,

Šobrīd, līdz ar šiem vārdiem, beidzas mans 2012. gada 3. janvāris. Un neizzinātu iemeslu dēļ tas patīkami satrauc, sūta tirpiņas, paplašina zīlītes.

Manī iekšā bija miers. Fizioloģiski loģisks vienatnes miers, kas šobrīd pārtapis zvaigžņotā pacilājumā tumšā loga atspulgā, kurā laiku pa laikam ieskatos (drošs paliek drošs, vai aiz muguras kāds nestāv). Gribas izstiept rokas un tecēt un plūst, un apskalot un vīties. Cauri matiem izvijas roka, vai varbūt vējš no pavērtā loga, vai varbūt atspulgs logā melo un man aiz muguras no tiesas atrodas kas svešs un nepiederīgs. Nē, nē, šovakar es piederu visam!

Pirmo reizi pēdējā gada laikā ir atnākusi Lote un šobrīd atspēlējas man par visiem apspiestības mēnešiem, pilnībā pārņemot manu ķermeni, manas jūtas, manu garu. Ehh, Lotiņ, ieritināties tev klēpī un pamurrāt. Zinu jau, ka visu šo gadu klusībā esi man sekojusi uz pēdām, tikai baidījusies pienākt klāt.

Miers, pilnīgs iekšējs miers, kamēr ķermenis no neierastajām izjūtām stresā trīc, pirksti slīd pa tastatūru, un zīlītes joprojām izplešas. Skudriņas un tā…

2012. gada 3. janvāris nu ir pagājis. Esi sveicināts, ceturtais!

Komentējiet

Eksāmenu priekšvakarā

decembris 19, 2011 plkst. 9:42 pm (Pieklīdusi Informācija, Pūčošanās, Tāpat, Zinības)

Šobrīd sajūta, ka iekšienē esmu kā Edgara Alana Po stāsta varonis Valdemārs, stāstā “Fakti mistera Valdemāra lietā”. Tikai, ja mr. V. ķermenis bija iekonservēts ar hipnozes palīdzību, mans gars ir iekonservēts ar stresa un spriedzes palīdzību. Baidos, ka tiklīdz palaidīšu sevi vaļīgāk, izjukšu pa gabaliem, atstājot aiz sevis briesmīgu peļķi un puvekļu smaku.

 

Par spilgtākām lietām. Anatomijas eksāmens manī atmodina iztēles spēkus. Atmiņas un labākas sapratnes vārdā, top stāsts par “Cilvēka anatomijas” ciematiņa dzīvi, iedzīvotājiem un izvietojumu. Vienā no galvenajām lomām ir sētnieks Fago Citoze (ārzemnieks, šķiet itāļu izcelsmes), kurš labprāt attīra ciematu no mirušu eritrocītu un mikrobu lapām, ieslaukot tos mazajās vēnulu upītēs, kuras satekt lielajā Vēnas upē. Bet tas nekas, jo dzeramo ūdeni cilvēki saņem no pašas aortas deltas.

Ciematiņam, kā jau visiem ciematiem, ir pašiem sava dome, kurā birokrātija zeļ pilnā plaukumā – lai tiktu līdz augšai, vispirms ir jāiziet cauri garam garam procesam, izpatīkot vai katram muguras smadzeņu segmentam. Un tad, atkarībā no vajadzības, var iztikt ar smadzeņu stumbru, ja vajadzība ir transporta un ceļu lietās, bet, ja tas ir jau kas svarīgāks, piemēram vēlme izveidot savu TV un/vai radio staciju, jāiet tālāk līdz pat pašām gala smadzenēm. Pelēkās un baltās apkaklītes gan tādā ziņā ir samērā izpalīdzīgas: pelēkās norāda kurš būtu piemērotākais “nervs”, savukārt baltās apkaklītes parāda virzienu, kurā iet.

Kā it visos ciematiņos, arī šajā plaukst un zeļ noziedzība, tādēļ apkārt klejo vietējā policija, jeb, kā viņus dēvē vietējie, “neironi”. Savāc visus riebīgos un ļaunprātīgos sabiedŗibas miera traucētājus un nogādā domē, kur arī nekavējoties tiek izlemts, kā rīkoties tālāk.

Cilvēka ciematiņš ir ārkārtīgi progresīvs un tam ir lielisks gaisa attīrīšanas plāns – ienākošais O2 vispirms tiek attīrīts, tad izmantots un uzreiz aizsūtīts atpakaļ atmosfērā.

 

Jā, es jūku prātā.

2 komentāri

« Older entries