Kopš vakardien man pār roku cienīgs pārčāpoja zirneklis, redzu ēnas un briesmas visur. Tāpat arī šodien. Tīrīju māju un pēkšņi skatos, zem dīvāna paskrien ēna. Pirmā doma – Artūrs! Kurš gan cits? Bet ēna tāda aizdomīgi pazīstama, klāt pievienojot mazu nadziņu sīku skrapstoņu. Pametu acis uz būri, kā tad, dzīunieka tur nav. Noķēru neciešamo radījumu, ieliku būrī un šoreiz pārliecinājos, ka durtiņas aizvērtas ciet un kārtīgi. Pagriežos un dodos uz virtuvi, kad skrapstoņa jau atkal ir klāt un būris tukšs.Atkal jau ar lielākām mokām noķeru dzīunieku, iebāžu atpakaļ būrī. Lieki teikt, ka pēc brīža būris jau atkal ir tukšs.Noslēpos aiz dīvāna atliekām, un te nu ir tas, ko redzēju
:
