Pūče pēta

Šobrīd sajūta, ka iekšienē esmu kā Edgara Alana Po stāsta varonis Valdemārs, stāstā “Fakti mistera Valdemāra lietā”. Tikai, ja mr. V. ķermenis bija iekonservēts ar hipnozes palīdzību, mans gars ir iekonservēts ar stresa un spriedzes palīdzību. Baidos, ka tiklīdz palaidīšu sevi vaļīgāk, izjukšu pa gabaliem, atstājot aiz sevis briesmīgu peļķi un puvekļu smaku.

Par spilgtākām lietām. Anatomijas eksāmens manī atmodina iztēles spēkus. Atmiņas un labākas sapratnes vārdā, top stāsts par “Cilvēka anatomijas” ciematiņa dzīvi, iedzīvotājiem un izvietojumu. Vienā no galvenajām lomām ir sētnieks Fago Citoze (ārzemnieks, šķiet itāļu izcelsmes), kurš labprāt attīra ciematu no mirušu eritrocītu un mikrobu lapām, ieslaukot tos mazajās vēnulu upītēs, kuras satekt lielajā Vēnas upē. Bet tas nekas, jo dzeramo ūdeni cilvēki saņem no pašas aortas deltas.

Ciematiņam, kā jau visiem ciematiem, ir pašiem sava dome, kurā birokrātija zeļ pilnā plaukumā – lai tiktu līdz augšai, vispirms ir jāiziet cauri garam garam procesam, izpatīkot vai katram muguras smadzeņu segmentam. Un tad, atkarībā no vajadzības, var iztikt ar smadzeņu stumbru, ja vajadzība ir transporta un ceļu lietās, bet, ja tas ir jau kas svarīgāks, piemēram vēlme izveidot savu TV un/vai radio staciju, jāiet tālāk līdz pat pašām gala smadzenēm. Pelēkās un baltās apkaklītes gan tādā ziņā ir samērā izpalīdzīgas: pelēkās norāda kurš būtu piemērotākais “nervs”, savukārt baltās apkaklītes parāda virzienu, kurā iet.

Kā it visos ciematiņos, arī šajā plaukst un zeļ noziedzība, tādēļ apkārt klejo vietējā policija, jeb, kā viņus dēvē vietējie, “neironi”. Savāc visus riebīgos un ļaunprātīgos sabiedŗibas miera traucētājus un nogādā domē, kur arī nekavējoties tiek izlemts, kā rīkoties tālāk.

Cilvēka ciematiņš ir ārkārtīgi progresīvs un tam ir lielisks gaisa attīrīšanas plāns – ienākošais O2 vispirms tiek attīrīts, tad izmantots un uzreiz aizsūtīts atpakaļ atmosfērā.

Jā, es jūku prātā.