Konstatēju, ka nu jau krietnu laiciņu nespēju aiziet gulēt, nemaz nerunājot par aizmigšanu, ja neesmu sevi nodzinusi līdz spēku izsīkumam vai arī uzlikusi sūdīgu filmu, kas var griezties fonā un absorbēt visas manas domas. Pietiekami, lai netraucētu aizmigt, gan, lai neļautu tiem dēmoniem līst ārā.
Šovakar nolēmu iet gulēt laicīgi. Ar vēl nepārgurušām smadzenēm. Kļūda, kļūda, kļūda! Pēdējās pusstundas laikā ir izdevies iedzīt sevi pushistērijā ar domāšanu vien. Miegs nav nevienā acī. Tikai tie dēmoni nāk un plivinās man apkārt, dauzās pie loga, biedē mani un dursta ar pienākuma un pārmetumu adatiņām. Rodas sajūta, ka, jo vairāk apgūstu, jo vieglāk viņiem tikt laukā. Muļķīgie teorētiķi, akmens laikmetā noteikti bija vieglāk.
P.S. Speciāli Andrai: I’ve got it all wrong. Elīza Norai bija mūža mīlestība. Viņa nekad nevarētu izjust patiesu prieku no viņas iznīcināšanas. Scrap the pages, take one blank.
