Reizēm gadās tādas situācijas, kad, uz veikalu ejot, piefiksē mašīnā pie stūres sēdošu personu. Tu neredzi seju, tu neredzi, vai šoferis ir vīrietis vai sieviete, tev nav itin nekādu iemeslu vēlēties zināt, kas mašīnā sēž. Bet tu viņai paej garām un iekšēji notrīsi. Pavadi kādu laiku veikalā, pie kases samaksā, izej pa durvīm un stāvlaukumā atkal ieraugi to pašu mašīnu, joprojām kāds sēž pie stūres.
Tu ievelc elpu un rimti paej garām, neko neesi ievērojusi, viss ir labi… viss ir labi… mājas ir tepat pāri ielai. Tu paej garām mašīnai un nākamajā brīdī dzirdi motoru ierūcamies un drīzāk jūti, nekā redzi mašīnu uzsākam braucienu.
Gaita paātrinās, soļi kļūst garāki, sirds mazliet straujāk sāk sisties un smadzenes par viņu ņirgājas.
Un tad ir mājas durvis, tad ir kāpnes, dzīvoklis, atslēgas un… esi drošībā.
chupatinja teica,
Oktobris 20, 2011 plkst. 10:18 pēcpusdienā
Uh, man arī tā reizēm gadās, sirds lec kā negudra…es vēl tad kabatā sagrābju atslēgas, lai, ja nu kas, būtu gatava aizsargāties :D