Šodien nespēju noturēties pretī kārdinājumam, un iegāju pēc mandarīniem Ziepniekkalna “Neldā”. Skaidrībai jāpiemin, ka šī Nelda ir no tām, kur pie kases produktus atdala ar tām laiviņām uz kurām citos veikalos liek naudu.
Nostājos rindā, pienāk mana kārta. Kasiere – pēc skata mīlīga tante uz gadiem 50 – nopīkstina manas preces, nosauc cenu. Iedodu naudu un, kamēr gaidu atlikumu, jau sāku kravāt produktus.
“Jūsu čekiņu paņemiet!”
Apmulstu – ar mani runā?
“Jūs savu čekiņu paņemiet!”
Paskatos uz kasieri, jā, ar mani runā. Pņemu čeku un atceros, ka atlikums taču arī bija.
“Jūs savu naudiņu paņemiet”
Labi, ja jau dod, tad ņemšu arī. Pētu leti – nekur naudas nav.
“Bet naudiņa ir tur, kur naudiņai jāstāv!”
Un tad… tad es to pamanīju… starp nākamajiem produktiem novietotajā laiviņā arī gulēja mani atlikuma santīmi.
izrādās, ka riet var arī deminutīvā :)
