Uzmodināti necilvēcīgi agri, pamazām sākam gatavoties security iziešanai – lidmašīna izlido īsi pēc 8. Ejot cauri pasu kontrolei, atbildīgais onkulis ieskatās manā pasē un priecīgs savā ārzemniekiem raksturīgajā akcentā pasaka “paldies”. Sīkums, tomēr patīkami. Aizčāpojam līdz savai izejai, sabrūkam uz krēsliem un gaidām, gaidām, gaidām. Izdzeru glāzi nesaprātīgi dārgas tējas (Duty-free veikali? WTF?) un sāku izjust jau zināmu prieku par iespēju beidzot tikt prom no šejienes. Šoreiz lidmašīna ir tukšāka un abi ar dzīvesbiedru varam pēc patikas izvēlēties sēdvietas.
Pēc nepilnām divām stundām nolaižamies Porto. Viss kā pa miglu. Spilgtākā atmiņa – sajūsmināta portugāliete, kas tualetē ir atklājusi automātiskos krānus. Ārkārtīgi iepriecina informācijas centri, kuros visu izskaidro labā angļu valodā plus vēl tiec pie bezmaksas pilsētas kartes, kas galu galā izrādās ļoti noderīga, jo Latvijā Porto karti tā arī neatradām.
Izejot ārā no lidostas, patīkami pārsteidz gaisa temperatūra – lai arī tur ir tikai 9 no rīta, gaiss ir kādus 20 grādus silts. Līdz pašai Porto tikt var ar speciālu metro un brauciena ilgums līdz Porto centram ir savas 40 – 45 minūtes ilgs. Izkāpjam stacijā “Lapa” un dodamies sameklēt hosteli. Trīsreiz apmaldāmies, sadusmojamies vispirms uz karti, pēc tam uz GPS un pēc tam vēl arī uz e-pastā sniegtajiem norādījumiem un beigu beigās vajadzīgo ielu atrodam tikai, kad kāds patīkams vidēja vecuma portugālis pienāk klāt un piedāvā savu palīdzību.
Hostelī mums ir ierādīta maziņa kabatiņa divām personām ar tualeti un duškabīni aiz plāna aizslietņa. Dušā maķenīt atsvaidzināmies, saķemmējamies un nomainām drēbes un tad arī esam gatavi nodoties Porto apskatei.
Pirms turpinu, vēlētos piebilst, ka Porto nebija šī brauciena mērķis, bet tikai papildpietura un es pat iesākumā īsti nevēlējos šo pilsētu apmeklēt.
Izejam ārā, kur ir jau kādus 25 grādus karsts, un ejam palīgā diviem draugiem atrast viņu mājvietu – viņiem ir sarunāta vieta izmantojot Couchsurfing pie kādas latvietes. Galvenā norāde ir “pie upes”, tā nu sākam ar upi. Porto ir savāda pilsēta. Tiek uzskatīta par septiņu tiltu pilsētu. Septiņus tiltus tā arī nesaņēmos saskaitīt, bet nu savus 7< pakalnus gan. Kamēr tu izkāpelējies augšā-lejā, augšā-lejā virziens uz upi jau ir pazudis un tā nu tu tur pusizmisis stāvi uz ielas stūra, ar karti rokā, mēģinot atrast, kur pie velna tu esi, jo Porto ielu nosaukumi ir retums, turklāt izvietoti neparastākajās vietās un veidos. Atrodas vēl kāds izpalīdzīgs portugāļu kungs cienījamos gados, kurš norāda virzienu plaši vicinoties ar rokām. Elsdami, pūzdami rāpjamies tālāk. Līdz upei tiekam, bet līdz norunātajai vietai gan ne. Beidzot izdodas sazvanīt latvieti Lieni un viņa paskaidro, ka jāiet esot uz krastu, kur kafejnīcas un kuģīši. Tādi redzami tikai jaunākajā Porto daļā, bet mēs dzīvojam Porto vecpilsētā. Nē, nē, nekam nav jāiet pāri, kāpiet lejā, tur viss būs. lai nokāptu lejā, vispirms ir vēlreiz jāuzkāpj augšā un tad jau atkal lejā. Beidzot atrodam Lieni, kura priecīga caur salmiņu sūc kolu, nemitīgi runā un aicina līdzi. Protams, vispirms ir jāuzkāpj kalnā. Viņa pasmejas un saka, ka neesot tālu un drīz būs jākāpj lejā. Protams, protams. Par brīnumu, taisnība vien viņai ir un ātri vien nonākam mazā škērsieliņā, no kurām Porto šķiet sastāv, un ieejam vēsā priekštelpā. Izejam tai cauri un nonākam pie kaut kā fantastiski skaista un reizē biedējoša. Izrādās, lai tiktu līdz Lienes dzīvoklim (ceturtajā stāvā) ir jākāpj pa mazmazītiņām vītņu trepītēm līdz pašai augšai. Trepītes ved pa mājas ārpusi un tās ir tik tuvu dzīvokļu logiem, ka vajadzības gadījumā vari ne tikai ar kaimiņu sasveicināties, bet arī roku paspiest vai kotletes no galda nozagt. Pēc iepazīšanās no dzīvokļa un to īpašniekiem, atvadāmies no kolēģiem un dodamies atpakaļ uz savu hosteli. Pa ceļam vēders sāk aizkaitināti burkšķēt, tādēļ tiek nolemts uzmeklēt kādu kafejnīcu vai restorānu, kas izrādās ļoti sarežģīti. Beidzot izdodas atrast ielu kafejnīcu, kas piedāvā arī siltos ēdienus. Visā visumā kafejnīcas un restorāni ir vienīgais Porto mīnuss. Cenas ir nesamērīgi augstas visās (tūristu pilsēta kā nekā) un pasniegtais ēdiens vismaz šajā nebija samaksātās naudas vērts. Tāpat arī jāuzmanās ar nosaukumiem – laša vietā tiku pie garnelēm. Pēc pusdienām atgriežamies hostelī, kur vienkārši atlūztam uz pāris stundām. Pēc piecelšanās aizejam līdz tuvākajam pārtikas/sadzīves preču veikaliņam un iegādājamies ūdeni un vēl šo to uzkodām, kopā samaksājot tikai mazliet virs diviem eiro. Pārtikas ziņā Porto ir izteikti zemas cenas, tikai vecajā Porto daļā tie ir retums, pārsvarā te atrodami mazie veikaliņi – augļu un dārzeņu būdiņas, “ķīniešu” veikali, kur nopērkams viss sadzīvei nepieciešamais sākot no kurpēm un beidzot ar veļas pulveri, nieciņu bodītes un aptiekas. Par privātveikaliņiem gan jābrīdina, jo tie mēdz vērties vaļā un ciet neatkarīgi no kāda grafika, bet gan skatoties uz to, kāds īpašniekam garstāvoklis.
Pēc iepirkšanās dodamies paklaiņot un nejauši “uzklīstam” virsū kaut kam neaprakstāmi skaistam – Porto Botāniskajam dārzam. Pirmkārt, tas ir milzīgs. Otrkārt, blakus ir ielas, notiek būvdarbi un kņada, bet tur nav dzirdams itin nekas. Treškārt, parks ir sadalīts maziņās kabatiņās – Sentimenta dārzs, Mīlētāju dārzs u.tml. Nekur nekas nav sadauzīts, apskrambāts vai aprakstīts un visam pāri vēdī neaprakstāms miers.
Uz pusseptiņiem ir norunāta tikšanās ar draugiem krastmalā, ierodamies precīzi laikā un atrodam viņus ieturam pusdienas un klāt piedzeram paku vīnu pa 70 eiro centiem pakā. Neesot sliktāks par Latvijā nopērkamo divlatu pudelēs. Kamēr ēstgriba apmierināta, ir jau satumsis un jādomā jaunas atrakcijas. Atklājas, ka ir iespējams ar funikulieri uzbraukt uz tuvējā tilta. Aizčāpojam līdz turienei, piedzīvojam vēl pāris biļešu automātu fail, tomēr beigu beigās funikulieris ir ar mieru mūs uzfunikulierēt līdz augšai, no kurienes paveras fantastisks skats uz naksnīgo Porto. Uz tilta arī atvadāmies no draugiem un paši maldāmies pa mazām, mazmazītiņām ieliņām mājās. Lielākā daļa Porto ieliņu ir bruģētas un tik šauras, ka kļuvušas par vienvirziena ielām vai arī atvēlētas gājējiem. Šķiet esam patrāpījušies uz kādu svarīgu futbola spēli, jo no visiem bāriem skan saucieni un šķind glāzes. Atzīšu godīgi, ļoti omulīgi nav, tomēr viss beidzas labi un ap 21.30, piķa melnā tumsā jau esam atpakaļ hostelī. Apēdam katrs pa siermaizei un sabrūkam gultā.
