Janvāris 7, 2012 plkst. 4:22 pēcpusdienā (Tāpat, Standarta situācijas)
Tags: gaume, varianti, sievietes
Vakar kārtējā pašnožēlas stundā, sanāca saruna ar @Miss_Andra par ideālo sievietes augumu. Jau atkal noskaidrojām, ka šajā jautājumā mūsu viedokļi atšķiras ārkārtīgi kardināli, taču, kā zināms, vienam māte, otram meita vēl trešajam kleita, par gaumi nestrīdas u.t.t.
Bet TOMĒR, zināma interese ir, kāds tad kam ir sievietes ideāls, tāpēc sekojošā aptauja:
Kāds ir Tavs sievietes ideāls?
1.
2.
3.
Janvāris 4, 2012 plkst. 12:12 priekšpusdienā (Tāpat)
Tags: 3. janvāris, Bjork, fizioloģija, Lote, murrāt, zīlītes
Šobrīd, līdz ar šiem vārdiem, beidzas mans 2012. gada 3. janvāris. Un neizzinātu iemeslu dēļ tas patīkami satrauc, sūta tirpiņas, paplašina zīlītes.
Manī iekšā bija miers. Fizioloģiski loģisks vienatnes miers, kas šobrīd pārtapis zvaigžņotā pacilājumā tumšā loga atspulgā, kurā laiku pa laikam ieskatos (drošs paliek drošs, vai aiz muguras kāds nestāv). Gribas izstiept rokas un tecēt un plūst, un apskalot un vīties. Cauri matiem izvijas roka, vai varbūt vējš no pavērtā loga, vai varbūt atspulgs logā melo un man aiz muguras no tiesas atrodas kas svešs un nepiederīgs. Nē, nē, šovakar es piederu visam!
Pirmo reizi pēdējā gada laikā ir atnākusi Lote un šobrīd atspēlējas man par visiem apspiestības mēnešiem, pilnībā pārņemot manu ķermeni, manas jūtas, manu garu. Ehh, Lotiņ, ieritināties tev klēpī un pamurrāt. Zinu jau, ka visu šo gadu klusībā esi man sekojusi uz pēdām, tikai baidījusies pienākt klāt.
Miers, pilnīgs iekšējs miers, kamēr ķermenis no neierastajām izjūtām stresā trīc, pirksti slīd pa tastatūru, un zīlītes joprojām izplešas. Skudriņas un tā…
2012. gada 3. janvāris nu ir pagājis. Esi sveicināts, ceturtais!
Decembris 19, 2011 plkst. 9:42 pēcpusdienā (Pieklīdusi Informācija, Pūčošanās, Tāpat, Zinības)
Šobrīd sajūta, ka iekšienē esmu kā Edgara Alana Po stāsta varonis Valdemārs, stāstā “Fakti mistera Valdemāra lietā”. Tikai, ja mr. V. ķermenis bija iekonservēts ar hipnozes palīdzību, mans gars ir iekonservēts ar stresa un spriedzes palīdzību. Baidos, ka tiklīdz palaidīšu sevi vaļīgāk, izjukšu pa gabaliem, atstājot aiz sevis briesmīgu peļķi un puvekļu smaku.
Par spilgtākām lietām. Anatomijas eksāmens manī atmodina iztēles spēkus. Atmiņas un labākas sapratnes vārdā, top stāsts par “Cilvēka anatomijas” ciematiņa dzīvi, iedzīvotājiem un izvietojumu. Vienā no galvenajām lomām ir sētnieks Fago Citoze (ārzemnieks, šķiet itāļu izcelsmes), kurš labprāt attīra ciematu no mirušu eritrocītu un mikrobu lapām, ieslaukot tos mazajās vēnulu upītēs, kuras satekt lielajā Vēnas upē. Bet tas nekas, jo dzeramo ūdeni cilvēki saņem no pašas aortas deltas.
Ciematiņam, kā jau visiem ciematiem, ir pašiem sava dome, kurā birokrātija zeļ pilnā plaukumā – lai tiktu līdz augšai, vispirms ir jāiziet cauri garam garam procesam, izpatīkot vai katram muguras smadzeņu segmentam. Un tad, atkarībā no vajadzības, var iztikt ar smadzeņu stumbru, ja vajadzība ir transporta un ceļu lietās, bet, ja tas ir jau kas svarīgāks, piemēram vēlme izveidot savu TV un/vai radio staciju, jāiet tālāk līdz pat pašām gala smadzenēm. Pelēkās un baltās apkaklītes gan tādā ziņā ir samērā izpalīdzīgas: pelēkās norāda kurš būtu piemērotākais “nervs”, savukārt baltās apkaklītes parāda virzienu, kurā iet.
Kā it visos ciematiņos, arī šajā plaukst un zeļ noziedzība, tādēļ apkārt klejo vietējā policija, jeb, kā viņus dēvē vietējie, “neironi”. Savāc visus riebīgos un ļaunprātīgos sabiedŗibas miera traucētājus un nogādā domē, kur arī nekavējoties tiek izlemts, kā rīkoties tālāk.
Cilvēka ciematiņš ir ārkārtīgi progresīvs un tam ir lielisks gaisa attīrīšanas plāns – ienākošais O2 vispirms tiek attīrīts, tad izmantots un uzreiz aizsūtīts atpakaļ atmosfērā.
Jā, es jūku prātā.
Decembris 13, 2011 plkst. 12:57 priekšpusdienā (Pūčošanās, Tāpat)
Tags: absorbācija, adatas, bestsellers, dēmoni, Elīza, nenogurums, nogurums, Nora, The Dead Weather
Konstatēju, ka nu jau krietnu laiciņu nespēju aiziet gulēt, nemaz nerunājot par aizmigšanu, ja neesmu sevi nodzinusi līdz spēku izsīkumam vai arī uzlikusi sūdīgu filmu, kas var griezties fonā un absorbēt visas manas domas. Pietiekami, lai netraucētu aizmigt, gan, lai neļautu tiem dēmoniem līst ārā.
Šovakar nolēmu iet gulēt laicīgi. Ar vēl nepārgurušām smadzenēm. Kļūda, kļūda, kļūda! Pēdējās pusstundas laikā ir izdevies iedzīt sevi pushistērijā ar domāšanu vien. Miegs nav nevienā acī. Tikai tie dēmoni nāk un plivinās man apkārt, dauzās pie loga, biedē mani un dursta ar pienākuma un pārmetumu adatiņām. Rodas sajūta, ka, jo vairāk apgūstu, jo vieglāk viņiem tikt laukā. Muļķīgie teorētiķi, akmens laikmetā noteikti bija vieglāk.
P.S. Speciāli Andrai: I’ve got it all wrong. Elīza Norai bija mūža mīlestība. Viņa nekad nevarētu izjust patiesu prieku no viņas iznīcināšanas. Scrap the pages, take one blank.
Novembris 5, 2011 plkst. 12:40 priekšpusdienā (Pūčošanās)
Tags: deviance, LU MVF, miegs, Rauls, RSU
Nupat radās doma šonakt vienkārši NEiet gulēt, bet vienkārši kādā brīdī nepamanot atlūzt, laiku līdz tam pavadot rakstot.
Referātu tapināšanas gaitā tā ir tā nepatīkamākā daļa – uzsākšana. Man ir plāns. Galvā un uz papīra. Es zinu kā rakstīšu, ko rakstišu un kāds būs izkārtojums. Bet nespēju iesākt.
Ap galvu šobrīd virmo gaiss un, acis aizverot, parādās dreifējoši uzraksti: DEVIANCE. Dažādos MS Office fontos un izmēros. Laikam pārāk tālu līdz atlūšanas brīdim man nav palicis.
Nekas, Raul,”sašņorēšu” es tevi. Ja ne sava prieka pēc, tad vismaz budžeta vietas saglabāšanas vārdā.
Novembris 1, 2011 plkst. 8:21 pēcpusdienā (Pūčošanās, Standarta situācijas, Tāpat)
Tags: dreskods, jautājums, LU, RSU, treniņbikses
Kaut arī neesmu gluži “zaļa” universitāšu biznesā, ir tomēr lietas, ko esmu uzskatījusi par pašu par sevi saprotamu un nekad neesmu aizdomājusies. Respektīvi, uz universitāti ejot man nav konkrēta dreskoda, bet ir principi, ko mēdzu ievērot – tīri mati, tīras drēbes u.tml.
Uzsākot studiju gaitas RSU, sastapu studentu, kurš lekcijas konsekventi apmeklē treniņbiksēs. Treniņbikses kā treniņbikses, no malas – urlu klasiskais stils, tīrumu attiecīgi noteikt nav iespējams. Tad nu mans šī vakara jautājums būtu:
Oktobris 20, 2011 plkst. 4:07 pēcpusdienā (Standarta situācijas, Tāpat)
Tags: mašīna, paranoja, parodija, stāvlaukums, veikals
Reizēm gadās tādas situācijas, kad, uz veikalu ejot, piefiksē mašīnā pie stūres sēdošu personu. Tu neredzi seju, tu neredzi, vai šoferis ir vīrietis vai sieviete, tev nav itin nekādu iemeslu vēlēties zināt, kas mašīnā sēž. Bet tu viņai paej garām un iekšēji notrīsi. Pavadi kādu laiku veikalā, pie kases samaksā, izej pa durvīm un stāvlaukumā atkal ieraugi to pašu mašīnu, joprojām kāds sēž pie stūres.
Tu ievelc elpu un rimti paej garām, neko neesi ievērojusi, viss ir labi… viss ir labi… mājas ir tepat pāri ielai. Tu paej garām mašīnai un nākamajā brīdī dzirdi motoru ierūcamies un drīzāk jūti, nekā redzi mašīnu uzsākam braucienu.
Gaita paātrinās, soļi kļūst garāki, sirds mazliet straujāk sāk sisties un smadzenes par viņu ņirgājas.
Un tad ir mājas durvis, tad ir kāpnes, dzīvoklis, atslēgas un… esi drošībā.
Oktobris 17, 2011 plkst. 9:30 pēcpusdienā (Tāpat)
Tags: 38. autobuss, jaunēklis, slikta uzvedība, STOP podziņa
Šodien pēc lekcijas makten īgna un autobusu nogaidījusies, iekliboju iepriekšminētajā transporta līdzeklī. Sēdēt, protams, nav kur. Stāvēju ar visu savu sāpošo kāju un muguru un domāju atriebīgas domas. Starp manu pieturu un pieturu, kas ir pirms manējās ir aptuveni 200 metri. Principā STOP podziņu jānospiež tiklīdz aizveras autobusa durvis. Izkāpa vesels bars cilvēku (atbrīvojot veselu baru brīvu un patīkamu sēdvietu) un kāds jauns puisis žigli piesteidzās pie durvīm un uzlika rāditājpirkstu uz STOP podziņas. Man patīk STOP podziņa. Man vispār patīk spiest podziņas. Tā nu iekšā kaut kas noskaitās un sāka vārīties – ne tikai man sāp mugura, ne tikai es nedabūnu pasēdēt, bet nu arī man podziņas spiešana izpaliks? Nekā ne nebija!
Puisis vilcinājās, acīmredzot negribēja gluži tik žigli to podziņu spiest. Ļaunums manī pastiepa roku, nospieda STOP podziņu un noskatījās… noskatījās… noskatījās… kā citi cieš.
STOP podziņa tomēr ir baigi forša.
Septembris 4, 2011 plkst. 9:13 pēcpusdienā (Standarta situācijas, Tāpat)
Tags: 21. vienības brauciens, people.lv, septembris, Sigulda, tautas brauciens, velo
Svētdienas rīts iesākās maķenīt pāragri, par spīti tam, ka tikām pamodināti vēl pēc tam, kad reģistrētie braucēji bija pamanījušies aizbraukt līdz centram un izņemt numurus. Brokastu galdu caurvija diskusija par to vai ēst vai neēst pirms sacīkstēm (Jānis zaudēja ar 1:6), kā arī norisinājās pavisam neliela F. pierunāšana uz piesliešanos braucējiem Tautas braucienā kaut kur ceļā. Pārāk ilgi jārunā nebija un drīz vien jau mans dārgais sēdēja ar Kristapa pirmo ķiveri galvā, izskatīdamies visnotaļ apmierināts. Jāatzīst, ka arī pati jutu nelielu kārdinājumu, bet nu taču 37 km un tā un tā, un Gazele takš veca un neformā un tā un tā un, pat ja brauktu, savas trīs stundas man tas prasītu un tā un tā. Long story short, pusstundu pirms brauciena sākuma, viegli izbijusies stāvēju arī es – nereģistrēta un bez ķiveres, toties ar attieksmi un džinsos. Zināmā mērā man šis bija tāds kā ultimate challenge, jo iepriekš vairāk par 15 km bez atpūtas braukusi nebiju un arī ikdienā parasti sanāk uz vienu pusi braukt max 10 km.
ieslīdēt starp pārējiem braucējiem nenācās pārāk grūti. F. pievienojās aptuveni piecas minūtes pēc starta šāviena, es – 10 minūtes, kad lielākā daļa jau bija aizbraukusi. Centos braukt vienmērīgi un uzmanīgi, kas galu galā rezultējās ar to, ka uz šosejas paliku vēl aiz noslēdzošās mašīnas – pēc tam jau saņēmos un izlēmu izbeigt to nemitīgo baidīšanos. Brauciena maršruts bija izmetos loku no Siguldas centra atpakaļ līdz SIguldas centram, caur Sēnīti, Murjāņiem, Raganu un Turaidu. Pa šoseju, attiecīgi pirmie 15 km, laiks vilkās un vilkās, sāka likties, ka Sēnīte nekad nepienāks, bet tad jau viņa bija klāt un jutos patīkami iepriecināta, ka līdz Murjāņiem ir tikai nieka 3 km un tur jau tad vairs galīgi ko braukt nav. Mhm, mhm, nav, nav. Tik tajā Murjāņu kalnā tagad ņem un uzminies. Rīgā braucot, slīpākā vieta, kas man pa ceļam, ir uzbrauktuve uz Vanšu tilta, nācās atgādināt kājām par tādu muskuļu esamību, par kurām viņas jau bija aizmirsušas. Atgādināju, atgādināju, minos, minos un uzminos. Un tad jau katrs nākamais likās kā pakalns un taisni braukt jau vispār – bērnu spēle. Nākamais šoks bija pēc iebraukšanas Gaujas Nacionālā parka teritorijā – finišs pēc 10 km. Paga, paga, 10? Es taču vismaz 35 km esmu nobraukusi! Kaut kas tur īsti nav kārtībā! Ha, viss kārtībā, minies tik. Aizminos līdz 5 km atzīmei, prāts vieglāks palika, līdz sapratu neizbēgamo. Šis ceļš ved uz Turaidu. Vienīgais veids, kā no Turaidas nonākt atpakaļ Siguldā ir. Tieši tā. Kalns, ko savā galvā esmu iesaukusi par Turaidas kalnu, kas principā ir 1 km garš un samērā stāvs pseido-serpentīns. Es mēģināju, no visas sirds mēģināju, bet drīz vien lecu nost un teju visu atlikušo ceļu abas ar Gazeli, viena otru balstīdamas, stūmāmies pa kalnu augšup. Finiša taisnē gan iebraucu uz riteņa sēžot.
Laiku neminēšu, pateikšu tikai to, ka bija mazāks nekā gaidīju, bet krietni lielāks, nekā F.
Un āķis tagad ir lūpā. Nākamgad ir nolemts piedalīties oficiāli, aizsūtīt riteņus uz remontu, iegādāties piemērotu apģērbu (ar simboliku people.lv, protams) un ķiveri.
Lielumlielais paldies Kristapam par uzņemšanu un pabarošanu, un gaidīšu nākamās skaidrās debesis – mani ir ļoti ieintriģējis mēness!
Septembris 4, 2011 plkst. 8:50 pēcpusdienā (Standarta situācijas, Tāpat)
Tags: people.lv, Sigulda, Ultimate challenge, vienība
Tā nu es atgriezos mājās, atlaidos gultā, lai visu šo uzrakstītu, un biju spiesta pieķert sev pie vietas, kur beidzas mugurkauls un iesaukties:
“Ū, sāp, draņķis!”
Bet neaizsteigsimies pārlieku notikumiem priekšā un sāksim no sākuma. Šī nelielā stāsta darbība norisinās Siguldā, 03.-05.09. Galvenajās lomās: piecus no šiem cilvēkiem jau esi sastapis manā Slovākijas brauciena aprakstā, attiecīgi Pūči, F., Santu, Andreju un Kristapu, šajā stāstā pievienojas arī Maija (un epizodiski, kāds, kam vārdā Jānis).
Sākās viss kādā gluži parastā darba dienā, kad F. gmail man nosūtīja ziņu, ka tā un tā, Kristaps mūs aicina uz Siguldu un tā un šitā, un, ka viņš ar Andreju piedaloties kaut kādā tur braucienā un tā un šitā, un mēs tur varot palikt pa nakti un tā un tā, un, lai ņemam līdzi riteņus, jo varot tur arī normāli pabraukāties un tā. Piekritu ar lielu labprāt un sestdienas pēcpusdienā uzņēmām kursu uz Siguldu ar diviem riteņiem bagāžā un divām mafinu kastēm klēpī. ierodoties izrādījās, ka citi biedri ieradušies jau laicīgāk un šobrīd sēž Siguldas Panorāmas ratā, laukumā, kur ir sarkans un dzeltens, un griež vagoniņu uz riņķi tā, ka Santai slikta dūša. Sanāca mazliet pamaldīties, taču beigu beigās izdevās visus četrus satikt un ekskursija pa Siguldu varēja turpināties, tikai nu jau divu gidu sabiedrībā. Iepazināmies ar pilsdrupām (kuras tiek atjaunotas), ķieģeļmākslu, spieķīšparku un, Santai par prieku, pakavējāmies pie sikspārņu vakariņu dīķa.
Atgriežoties mājās, ekskursijas noslēgums tika atzīmēts ar grila iekuršanu (kas izvērtās maķenīt sarežģītā un laikietilpīgā procesā) un vakariņu gatavošanu. Jāatzīst, ka uz grila cepts lasis ir viena no garšīgākajām lietām, ko esmu ēdusi.
Lai dienas noslēgums izdotos pavisam skaists, ap vieniem naktī pagalmā tika iznests teleskops un… zinājāt, ka Jupiters ir svītrains?
 | Niklavs on Klāvs |
 | Sandis on Par gaumi nestrīdas, bet … |
 | chupatinja on Eksāmenu priekšvakarā |
 | Ama on Dreskods |
| chupatinja on Paranoiskums |
